Dieva Dēls ļoti skaudri izjuta cilvēku sirdīs iedegto naidīgumu pret Evaņģēliju, un vissāpīgāk Viņš to izjuta savā dzimtā, jo Viņa sirds bija laipnības un mīlestības pārpilna, un Viņš augstu vērtēja sirsnīgas attiecības ģimenes locekļu starpā. Brāļi gribēja, lai Jēzus piekristu viņu idejām, bet tāds virziens būtu pilnīgā pretrunā ar Viņa dievišķo sūtību. Brāļi uzskatīja, ka Pestītājam nepieciešams viņu padoms. Tie sprieda, raugoties no sava cilvēciskā viedokļa, un domāja, ka, runājot tikai tādas lietas, kas būtu pieņemamas rakstu mācītājiem un farizejiem, Viņš izvairītos no daudziem nepatīkamiem strīdiem un pretestības, ko radīja Viņa vārdi. Tiem šķita, ka, pretendēdams uz dievišķu autoritāti un norādams rabīnu grēkus, Viņš nav pie pilnas saprašanas. Viņi zināja, ka farizeji meklē izdevību apsūdzēt Jēzu, un uzskatīja, ka Viņš tiem ir devis pietiekami daudz iemeslu.
Ar saviem ierobežotajiem uzskatiem tie nespēja aptvert misiju, kuras dēļ Viņš bija nācis pasaulē, un tādēļ nevarēja just līdzi Viņa cīņās un grūtībās. Brāļu rupjie, nosodošie vārdi rādīja, ka tie īsti neizprot Viņa raksturu un nespēj saskatīt, ka dievišķais saplūst ar cilvēcisko. Bieži tie redzēja, ka Pestītājs ir noskumis; tomēr viņu gars un vārdi Jēzu nevis iepriecināja, bet tikai ievainoja Viņa sirdi. Jēzus jūtīgā dvēsele cieta mokas, Viņa motīvi tika nepareizi saprasti, un neizprasts palika arī Viņa darbs.
Brāļi bieži uzsvēra farizeju filozofiju, kaut arī tā bija savu laiku nodzīvojusi un novecojusi. Tie uzdrīkstējās domāt, ka var pamācīt To, kurš zināja visu patiesību un izprata visus noslēpumus. Viņi brīvi nosodīja to, ko nespēja saprast. Pārmetumi skāra ļoti sāpīgi, un Jēzus dvēsele bija nogurdināta un nomocīta. Tie apliecināja ticību Dievam un iedomājās, ka aizstāv Dievu, lai gan pie viņiem bija cilvēka miesā tērpts Dievs, un tie Viņu nepazina.
Tas viss Kristus ceļu padarīja ērkšķainu. Nesaprašanās paša dzimtā Viņu tik ļoti sāpināja, ka atvieglojums bija aiziet tur, kur tās nebija. Bija kāda ģimene, kuru Jēzum vienmēr bija patīkami apciemot - Lācara, Marijas un Martas nams; tur ticības un mīlestības atmosfērā Viņa gars atpūtās. Tomēr virs zemes nebija neviena, kas spētu aptvert Viņa dievišķo misiju vai saprastu, kādu nastu Viņš nesa cilvēces dēļ! Bieži Viņš atvieglojumu atrada tikai vienatnē, sarunādamies ar savu Debesu Tēvu.
Tie, kas aicināti ciest Kristus dēļ, kam pat savā ģimenē jāpanes tas, ka viņus pārprot un tiem neuzticas, lai rod mierinājumu domās, ka arī Jēzus to visu ir cietis. Viņš jūt viņiem līdzi. Viņš aicina tos uz sadraudzību ar Viņu un mudina saņemt palīdzību tur, kur pats to atrada - vienotībā un ciešās attiecībās ar Tēvu.
Tie, kas Kristu pieņem par savu personīgo Pestītāju, nav pamesti kā bāreņi, lai vieni paši nestu dzīves grūtības. Viņš tos pieņem par Debesu ģimenes locekļiem; Viņš tos uzaicina Viņa Tēvu saukt par savu Tēvu. Tie ir Dieva "bērni", vienoti ar Viņu vissirsnīgākajām un nesaraujamākajām saitēm. Viņš pret tiem izjūt bezgala lielu sirsnību, kas tālu pārsniedz to, ko mūsu tēvs vai māte izjutuši pret mums mūsu nevarībā, - tik tālu, cik dievišķais ir augstāks par cilvēcisko.
Apbrīnojama ilustrācija par Kristus attiecībām ar saviem ļaudīm atrodama Israēlam dotajos likumos. Kad nabadzības dēļ kāds ebrejs bija spiests šķirties no savu tēvu mantojuma un pārdot sevi verdzībā, tad šī cilvēka un viņa mantojuma izpirkšana bija vistuvākā radinieka pienākums. (3. Moz. 25:25,47-49; Rut. 2:20) Tā mūsu pašu un mūsu grēka dēļ zaudēto mantojumu atpirka Kristus, kas mums ir "asinsradinieks". Tieši mūsu atpirkšanas dēļ Viņš kļuva par mūsu tuvinieku. Tuvāks par tēvu, par māti, brāli, draugu vai mīļoto ir Kungs, mūsu Pestītājs. "Nebīsties", Viņš saka, "jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans!" "Tādēļ, ka tu esi dārgs un vērtīgs Manās acīs, Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli." (Jes. 43:1,4)
Kristus mīl Debesu būtnes, kas ir ap Viņa troni, bet kas novērtēs to lielo mīlestību, ar kādu Viņš mūs ir mīlējis? Mēs to nespējam aptvert, bet varam to patiesi uzzināt savos piedzīvojumos. Un, ja saglabājam radniecību ar Viņu, tad ar kādu sirsnīgu mīlestību mums jāizturas pret visiem sava Kunga brāļiem un māsām! Vai mums nevajadzētu atzīt dievišķās radniecības saistības? Vai mums, kas esam adoptēti Dieva ģimenē, nav jāgodā savs Tēvs un visi pārējie, kas pieder lielajai ģimenei?
