Ar vārdiem: "Tie visi būs Dieva mācīti", Jēzus atsaucās uz Jesajas pravietojumu: "Visi Tavi bērni būs no tā Kunga mācīti, un Tavu bērnu miers būs liels." (Jes. 54:13*) Šo rakstvietu jūdi attiecināja uz sevi. Viņi lepojās ar to, ka Dievs esot viņu Mācītājs. Bet Jēzus parādīja, cik nepamatots ir tāds apgalvojums, jo Viņš sacīja: "Ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis." Vienīgi tikai ar Kristus starpniecību tie varēja saņemt atziņu par Tēvu. Cilvēks nespēja pastāvēt dievišķās godības klātbūtnē. Tie, kas mācījušies no Dieva, bija klausījušies Viņa Dēla balsi, un Jēzū no Nācaretes tiem vajadzēja pazīt To, kas caur dabu un atklāsmi ir pasludinājis Tēvu.
"Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīga dzīvība." Ar mīļoto Jāni, kas dzirdēja šos vārdus, Svētais Gars draudzēm paziņoja: "Šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība." (1. Jāņa 5:11,12) Un Jēzus apsolīja: "Es viņu celšu augšā pastarā dienā." Kristus kļuva viena miesa ar mums, lai mēs varētu kļūt viens gars ar Viņu. Šīs vienotības spēkā mēs nāksim ārā no kapa - ne tikai Kristus varenības demonstrēšanas dēļ, bet tādēļ, ka ticībā Viņa dzīvība ir kļuvusi par mūsu dzīvību. Tiem, kas saskata Kristus īsto dabu un uzņem Viņu savā sirdī, ir mūžīga dzīvība. Kristus mūsos iemājo, tikai pateicoties Dieva Garam, kurš, uzņemts sirdī, ir mūžīgās dzīvības iesākums.
Ļaudis Kristum bija atgādinājuši par mannu, kuru viņu tēvi ēda tuksnesī, it kā tās sagādāšana būtu bijusi lielāks brīnums par to, ko Jēzus darīja. Bet Viņš atklāja, cik tomēr salīdzinoši maza bija šī dāvana, ja domā par svētībām, kuras piešķirt bija atnācis Kristus. Manna varēja uzturēt tikai šo laicīgo dzīvību; tā neaizkavēja nāves pienākšanu un nenodrošināja nemirstību, bet no Debesīm nākusī maize uzturēs dvēseli mūžīgai dzīvībai. Pestītājs sacīja: "Es esmu Dzīvības Maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši. Maize, kas no Debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst. Es esmu Dzīvā Maize, kas nākusi no Debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi." Šo aicinājumu Jēzus papildināja vēl ar kādu citu, jo, vienīgi mirstot, Viņš varēja dot dzīvību cilvēkiem, tādēļ nākamajos vārdos Viņš uz savu dzīvi norāda kā uz pestīšanas līdzekli. Viņš saka: "Maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību."
Jūdi gatavojās Jeruzālemē svinēt Pasā par piemiņu Israēla atbrīvošanas naktij, kad iznīcinātājs eņģelis piemeklēja ēģiptiešu namus. Dievs gribēja, lai Pasā jērā tie skatītu Dieva Jēru un ar šo simbolu uzņemtu To, kas sevi nodeva par pasaules dzīvību. Taču jūdi bija nonākuši tik tālu, ka par vissvarīgāko padarīja simbolu, bet tā nozīmi neņēma vērā. Tie nepazina Kunga miesu. To pašu patiesību, ko simbolizēja Pasā dievkalpojumi, mācīja arī šie Kristus vārdi. Bet tie joprojām netika saprasti.
Rabīni dusmīgi iesaucās: "Kā Viņš mums var dot ēst savu miesu?" Tie Kristus vārdus saprata tajā pašā burtiskajā nozīmē kā Nikodēms, kad tas jautāja: "Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams?" (Jāņa 3:4) Zināmā mērā tie gan nojauta, ko Kristus domāja, tā teikdams, bet negribēja to atzīt. Sagrozīdami Viņa vārdus, tie cerēja radīt ļaudīs aizspriedumus.
Kristus nemaz necentās savu simbolisko ainojumu mīkstināt. Viņš šo patiesību atkārtoja vēl spēcīgākos vārdos: "Patiesi, patiesi Es jums saku: Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī un Es viņā."
Ēst Kristus miesu un dzert Viņa asinis nozīmē pieņemt Viņu par savu personīgo Pestītāju, ticot, ka Viņš piedod mūsu grēkus un mēs esam pilnīgi Viņā. Iepazīstoties ar Jēzus mīlestību, kavējoties pie tās un uzņemot to sevī, mēs kļūstam par Viņa dabas dalībniekiem. Kas uzturs ir mūsu ziskajam ķermenim, tas Kristus ir dvēselei. Kā ēdiens mums nedod nekādu labumu, ja mēs to neēdam, ja tas nekļūst par mūsu sastāvdaļu, tāpat arī Kristus nevar būt mums par svētību, ja mēs Viņu neatzīstam par savu personīgo Pestītāju. Teorētiska atzīšana vien mums neko nedod. Viņš mums ir jābauda, Viņš mums jāuzņem sirdī tā, ka Viņa dzīvība kļūst par mūsu dzīvību; mums jāuzņem Viņa mīlestība un žēlastība.
Bet pat šie ainojumi nespēj pilnīgi attēlot kristieša priekšrocības viņa attiecībās ar Kristu. Jēzus sacīja: "Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī." Kā Dieva Dēls dzīvoja, uzticoties Tēvam, tā mums jādzīvo ticībā Kristum. Jēzus Dieva gribai bija pakļāvies tik pilnīgi, ka Viņa dzīvē bija redzams vienīgi Tēvs. Kaut gan visās lietās kārdināts tāpat kā mēs, Viņš pasaules priekšā palika visapkārt esošā ļaunuma neaptraipīts. Kā Kristus uzvarēja, tā jāuzvar ir arī mums.
Vai tu esi Kristus sekotājs? Tad viss, kas rakstīts par garīgo dzīvi, ir rakstīts tev un ir sasniedzams savienībā ar Jēzu. Vai varbūt tava dedzība ir apsīkusi? Vai tava pirmā mīlestība ir atdzisusi? Tad saņem no jauna Kristus piedāvāto mīlestību! Baudi no Viņa miesas, dzer Viņa asinis, un tu kļūsi viens ar Tēvu un Dēlu!
Neticīgie jūdi atteicās Kristus vārdos uztvert kaut ko dziļāku par burtisko nozīmi. Ceremoniālajā bauslībā tiem bija noliegts ēst asinis, un tādēļ tie šos vārdus pārvērta par svētuma zaimošanu un pat sāka strīdēties savā starpā. Arī daži no Viņa mācekļiem sacīja: "Šie vārdi ir smagi, kas tajos var klausīties?"
Pestītājs atbildēja: "Vai tas jums ir par piedauzību? Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš iepriekš bijis? Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība."
Kristus dzīvība, kas dod dzīvību pasaulei, ir Viņa teiktajā vārdā. Ar savu vārdu Jēzus dziedināja slimības un izdzina ļaunos garus; ar savu vārdu Viņš apklusināja jūru un uzmodināja mirušos; un ļaudis nodeva liecību, ka Viņa vārdam ir spēks. Viņš runāja Dieva Vārdu, kā to bija darījis ar visu Vecās Derības praviešu un mācītāju starpniecību. Visa Bībele ir Kristus atklāsme, un Pestītājs tagad savu sekotāju ticību vēlējās savienot ar Vārdu. Kad Viņa redzamā klātbūtne būs atņemta, tad Vārds kļūs par viņu spēka avotu. Līdzīgi savam Meistaram tiem vajadzēs dzīvot "no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes." (Mat. 4:4)
Kā ēdiens uztur mūsu zisko dzīvību, tā Dieva Vārds uztur garīgo dzīvību. Katrai dvēselei šī dzīvība no Dieva Vārda jāsaņem personīgi. Lai saņemtu uzturu, mums jāēd pašiem, un tāpat arī Vārds ikvienam jāuzņem pašam. Mēs to nevaram iegūt tikai ar cita cilvēka prāta starpniecību vien. Mums rūpīgi jāpēta Bībele, izlūdzoties no Dieva Svētā Gara palīdzību, lai varētu izprast Viņa Vārdu. Vajadzētu ņemt kādu atsevišķu tekstu un tad koncentrēt visas prāta spējas, lai aptvertu, ko Dievs ar to mums ir vēlējies pateikt. Mums jākavējas pie šīs domas, līdz tā kļūst par mūsējo un mēs zinām, "ko saka Kungs".
Ar saviem apsolījumiem un brīdinājumiem Jēzus griežas tieši pie manis. Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka nodeva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai, ticot Viņam, es neietu bojā, bet iegūtu mūžīgu dzīvību. Dieva Vārdā atstāstītajiem piedzīvojumiem jākļūst par maniem piedzīvojumiem. Lūgšanas un apsolījumi, pavēles un brīdinājumi ir domāti man. "Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani." (Gal. 2:20) Kad cilvēks ticībā tā uzņem sevī patiesības principus, tad tie kļūst par visas būtnes sastāvdaļu un dzīves dzinējspēku. Uzņemts dvēselē, Dieva Vārds pārmaina domas un darbojas pie rakstura izveidošanas.
Ticības acīm pastāvīgi uzlūkojot Jēzu, mēs tiksim stiprināti. Saviem izsalkušajiem un izslāpušajiem ļaudīm Dievs dos visdārgākās atklāsmes. Tie piedzīvos, ka Kristus ir personīgs Pestītājs. Baudot Viņa vārdus, tie atradīs, ka šie vārdi ir gars un dzīvība. Vārds iznīcina šīs zemes dabisko raksturu un dod jaunu dzīvību Kristū Jēzū. Svētais Gars nāk pie dvēseles kā Iepriecinātājs. Viņa žēlastības pārveidojošās darbības rezultātā māceklī tiek atjaunota Dieva līdzība, tas kļūst par jaunu radījumu. Ienaida vietā stājas mīlestība, un sirds pakļaujas dievišķajam iespaidam. Lūk, ko nozīmē dzīvot "no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes". Tā ir no Debesīm nākušās maizes ēšana.
Kristus bija atklājis svētu un mūžīgu patiesību par attiecībām starp sevi un saviem sekotājiem. Viņš pazina to vīru raksturus, kas sauca sevi par Viņa mācekļiem, un Pestītāja vārdi pārbaudīja šo cilvēku ticību. Jēzus nepārprotami apstiprināja, ka tiem jātic Viņam un jārīkojas pēc Viņa norādījumiem. Visi, kas Viņu uzņēmuši, iemantos Viņa dabu, un tie tiks pārveidoti pēc Viņa rakstura. Tomēr tas sev līdzi nesīs atteikšanos no agrāk lolotām, godkārīgām cerībām. Tas prasīs pilnīgu sevis pakļaušanu Jēzum. Tie tika aicināti uz pašuzupurēšanos, lēnprātību un pazemību. Ja viņi grib saņemt dzīvības un Debesu godības dāvanu, tad tiem jāiet šaurais ceļš, pa kuru gāja Golgātas Vīrs.
Šis pārbaudījums izrādījās pārāk grūts. Tie, kas ar sajūsmu bija tīkojuši Viņu ar varu celt par ķēniņu, tagad atsala. Šī runa sinagogā, tie sacīja, esot atvērusi viņu acis. Tagad tie vairs neesot maldu varā. Kā šie cilvēki saprata, Jēzus vārdi nozīmēja tiešu atzīšanos, ka Viņš neesot Mesija un ka nekāds laicīgs atalgojums no savienības ar Viņu nebūs iegūstams. Tie bija apsveikuši Viņa brīnumdarītāja spēku, tie karsti vēlējās tikt brīvi no slimībām un ciešanām, bet tie neredzēja jēgu iejusties Viņa pašaizliedzīgajā dzīvē. Tos neinteresēja noslēpumainā garīgā valstība, par kuru Viņš runāja. Nepatiesie un patmīlīgie, kas tik ļoti pēc Viņa bija tiekušies, tagad vairs Viņu negribēja. Ja Kristus nevēlas izlietot savu spēku un iespaidu, lai panāktu tautas atbrīvošanu no romiešiem, tad tie negrib ar Viņu ielaisties nekādās attiecībās.
