Bet, ja cilvēki paši paaugstinās, domādami, ka ir nepieciešami Dieva lielo plānu īstenošanai, Kungs no viņiem atsakās. Tiks skaidri parādīts, ka Kungs no viņiem nav atkarīgs. Darbs viņu atcelšanas dēļ neapstāsies, bet ies uz priekšu ar vēl lielāku spēku.
Jēzus mācekļiem nepietika ar pamācībām par Dieva valstības būtību. Viņiem bija nepieciešama sirds pārveidošana, kas tos saskaņotu ar šīs valstības principiem. Ataicinājis pie sevis mazu bērnu, Jēzus to nostādīja viņu vidū un tad, maigi apskaudams mazo, sacīja: "Patiesi Es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā." Maza bērna vienkāršība, sevis aizmiršana un paļāvīga mīlestība ir īpašības, ko tik augstu vērtē Debesis. Tās ir īsta diženuma raksturīgākās pazīmes.
Jēzus saviem mācekļiem vēlreiz paskaidroja, ka Viņa valstībai nav raksturīgs laicīgs gods un sevis izcelšana. Pie Jēzus kājām šīs atšķirības zīmes tiek aizmirstas. Bagātie un nabagie, izglītotie un neizglītotie sapulcējas, nedomādami par šķirām vai pārākumu no pasaules viedokļa. Visi satiekas kā asinīm atpirktas dvēseles, kuras ir vienādi atkarīgas no Tā, kurš tās atpircis.
Dieva acīs dārga ir ikviena patiesa, grēkus nožēlojoša dvēsele. Viņš savu zīmogu uzspiež cilvēkiem ne viņu augstā stāvokļa dēļ, ne bagātības, ne lielas gudrības dēļ, bet tādēļ, ka tie ir viens ar Kristu. Godības Kungs ir apmierināts ar lēnprātīgajiem un no sirds pazemīgajiem. "Tu man devi savas pestīšanas vairogu," sacīja Dāvids, "un Tava žēlastības pilnā laipnība" - galvenā īpašība cilvēka raksturā - "mani paaugstinājusi." (Ps. 18:36)
"Kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā vārdā," sacīja Jēzus, "tas Mani uzņem; bet, kas Mani uzņem, tas neuzņem Mani, bet To, kas Mani sūtījis." "Tā saka tas Kungs: "Debesis ir Mans tronis, un zeme ir Manu kāju pamesls, bet Es uzlūkoju nabagu un, kam sagrauzts gars, un, kas Manu vārdu bīstas." " (Jes. 66:1,2)
Pestītāja vārdi mācekļos izraisīja neuzticēšanos sev pašiem. Atbildot ne uz vienu tieši nebija norādīts, bet Jāni tas ierosināja jautāt, vai viņa rīcība ir bijusi pareiza kādā gadījumā. Ar vientiesīgu sirdi viņš Jēzum izstāstīja šo notikumu. "Mācītāj," viņš sacīja, "mēs kādu redzējām Tavā vārdā izdzenam ļaunus garus. Tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums."
Norādami šo cilvēku, Jēkabs un Jānis bija iedomājušies, ka dara to Kunga goda dēļ, bet tagad sāka apjaust, ka viņus vadījusi tikai greizsirdība. Tie atzina savu kļūdu un pieņēma Jēzus pārmetumu: "Neliedziet viņam, jo neviens nedara brīnumu Manā vārdā, kas tūdaļ par Mani varētu runāt ļaunu." Tādēļ nedrīkstēja atstumt nevienu, kas kaut kādā veidā izrādīja draudzību pret Kristu. Daudzus dziļi aizkustināja Kristus raksturs un Viņa darbs, un sirdis atvērās ticībā Viņam, bet mācekļiem, kas nespēja izprast motīvus, vajadzēja būt uzmanīgiem, lai šīm dvēselēm nelaupītu drosmi. Kad Jēzus pats pie viņiem vairs nebūs un darbs tiks atstāts viņu rokās, tie nedrīkstēs turēt sevī šaursirdīgu noslēgtības garu, bet mācekļiem jāatklāj tā pati visu aptverošā līdzjūtība, ko tie redzēja savā Mācītājā.
Tas, ka kāds visās lietās nepielāgojas mūsu personīgajām domām vai uzskatiem, nedod mums tiesības aizliegt šim cilvēkam strādāt Dieva labā. Kristus ir Lielais Skolotājs, un mums nav jātiesā vai jāpavēl, bet ikvienam pazemībā jāapsēžas pie Jēzus kājām, lai mācītos no Viņa. Katra dvēsele, ko Dievs darījis labprātīgu, ir kanāls, caur kuru Kristus var atklāt savu piedodošo mīlestību. Cik ļoti uzmanīgiem mums jābūt, lai neatņemtu drosmi kādam no Dieva gaismas nesējiem un tādā veidā neaizturētu starus, kurus Viņš vēlas raidīt pasaulē!
Mācekļa skarbums vai vēsums pret cilvēku, kuru Kristus velk pie sevis - līdzīgi tam, kā Jānis aizliedza darīt brīnumus Kristus vārdā - var beigties ar novirzīšanos uz ienaidnieka takas un kļūt par cēloni šī cilvēka zaudēšanai. Bet, kas tā dara, "tam būtu labāk," sacīja Jēzus, "ja tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā". Viņš turpināja: "Ja tevi tava roka apgrēcina, nocērt to; tev ir labāk kā kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām noiet ellē, neizdzēšamā ugunī (..). Un, ja tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to: tev ir labāk, ka tu tizls noej dzīvībā, nekā, kad tev ir divas kājas un tu topi mests ellē." (Marka 9:42-45)
Kādēļ tik nopietni vārdi, par kuriem asāki vairs nevar būt? Tādēļ, ka "Cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo". Vai Viņa mācekļi drīkst parādīt mazāk uzmanības savu līdzcilvēku dvēselēm, nekā parādīja Debesu Majestāte? Katra dvēsele ir neizsakāmi dārga, un cik briesmīgs grēks ir vienas dvēseles novēršana no Kristus, darot Pestītāja mīlestību, pazemošanos un ciešanas šīs dvēseles dēļ veltīgas!
"Vai pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan jānāk. Bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība!" (Mat. 18:7) Sātana iedvesmota, pasaule noteikti uzstāsies pret Kristus sekotājiem un centīsies izpostīt viņu ticību, bet vai tam, kas pieņem Kristus vārdu un tomēr tiek atrasts, darot šo darbu. Mūsu Kungu apkauno cilvēks, kas saka, ka Viņam kalpo, bet Viņa raksturu parāda nepareizā gaismā; tā daudzi tiek pievilti un aizvesti pa nepareiziem ceļiem.
Jebkuru ieradumu vai praktisku darbību, kas var ievest grēkā un radīt negodu Kristum, labāk ir atmest, lai arī kādu upuri tas neprasītu. Tas, kurš apkauno Kristu, nevar palīdzēt dvēselei. Debesu svētības nevar pavadīt nevienu cilvēku, kurš pārkāpj mūžīgās taisnības principus. Pietiek ar vienu iemīļotu grēku, lai degradētu raksturu un novestu no ceļa arī citus. Ja ir jānogriež kāja vai roka, vai pat jāizņem acs, lai izglābtu no nāves miesu, cik daudz nopietnāk mums būtu jāatbrīvojas no grēka, kas nes nāvi dvēselei!
Ceremoniālajā dievkalpošanā katram upurim tika pievienota sāls. Tas, līdzīgi vīraka kvēpināšanai, simboliski norādīja, ka vienīgi Kristus taisnība kalpošanu Dievam var darīt pieņemamu. Atsaukdamies uz šo darbību, Jēzus sacīja: "Jo ikviens ugunī taps sālīts." "Turiet sāli sevī un turiet mieru savā starpā." Visiem, kas grib "nodot sevi pašus par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri" (Rom. 12:1), jāsaņem glābjošā sāls, mūsu Pestītāja taisnība. Tad viņi kļūst par "zemes sāli" (Mat. 5:13), kas savalda ļaunumu cilvēku vidū, tāpat kā sāls pasargā no bojāšanās. Bet, ja sāls zaudējusi savu garšu, ja ir tikai dievbijības apliecināšana bez Kristus mīlestības, tad nav labā iespaida. Tāda dzīve nevar glābjoši ietekmēt pasauli. Jūsu enerģija un rīcības spēja Manas valsts uzcelšanā, saka Jēzus, atkarīga no tā, vai esat saņēmuši Manu Garu. Lai varētu būt par dzīvības smaržu uz dzīvību, jums jākļūst par Manas žēlastības dalībniekiem. Tad nebūs ne sāncensības, ne pašlabuma meklēšanas, ne arī vēlēšanās pēc augstākās vietas. Jums nepieciešama mīlestība, kas nemeklē savu, bet cita labumu.
Lai nožēlotājs grēcinieks paceļ savas acis uz "Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku" (Jāņa 1:29), un uzlūkojot tas taps pārvērsts. Viņa bailes pārvērtīsies priekā, šaubas - cerībā. Akmens sirds tiks salauzta. Uzplauks pateicība. Dvēselē ieplūdīs mīlestības straume. Viņā mājos Kristus - Ūdens Avots, kas verd mūžīgai dzīvībai. Kad mēs uzlūkosim Jēzu, Sāpju Vīru, kam nebija svešas bēdas, kas līdz savas misijas beigām necienīts, nicināts, apsmiets un dzīts no vienas pilsētas uz otru pūlas glābt pazudušos, kad mēs redzēsim Viņu Ģetzemanē ar sviedriem kā lielām asins lāsēm un pie krusta mokās mirstam, mūsu es vairs nekliegs pēc atzinības. Uzlūkodami Jēzu, mēs kaunēsimies par savu vēsumu, vienaldzību un pašlabuma meklēšanu. Mēs vēlēsimies visu vai neko, no visas sirds mēs gribēsim kalpot Meistaram. Mēs priecīgi nesīsim krustu, sekodami Jēzum; Viņa dēļ mēs pacietīsim grūtības, kaunu un vajāšanas.
"Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri; nedzīvojot par patikšanu sev pašiem." (Rom. 15:1) Mēs nedrīkstam necienīt nevienu dvēseli, kura tic Kristum, kaut arī ticība būtu vāja un soļi tik nedroši kā mazam bērnam. Par visu, kas mums dod zināmas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem - izglītību, rakstura cēlumu, kristīgu audzināšanu, reliģiskiem piedzīvojumiem - mēs esam parādā tiem, kam mazāk labvēlīgi apstākļi, un, cik vien tas ir mūsu spēkos, mums viņiem jākalpo. Ja esam stipri, tad mums jāstiprina vājo rokas. Godības eņģeļi, kas vienmēr redz Debesu Tēva vaigu, priecājas, kalpojot Viņa vismazākajiem bērniem. Trīcošās dvēseles, kurām daudz nevēlamu rakstura īpašību, atrodas viņu īpašā aizbildniecībā. Eņģeļi ir vienmēr klāt tur, kur tie visvairāk vajadzīgi, pie tiem, kam jāizcīna visgrūtākās cīņas pašiem ar sevi, un pie tiem, kas atrodas visnomācošākajos apstākļos. Šajā kalpošanā līdzi darbosies arī patiesie Kristus sekotāji.
Ja kāds no šiem mazākajiem tiktu uzvarēts un izdarītu jums kaut ko ļaunu, tad jūsu darbs ir palīdzēt un dziedināt viņu. Negaidiet no viņa pirmo soli uz salīdzināšanos. "Kā jums šķiet?" jautāja Jēzus. "Ja kādam cilvēkam ir simts avju un viena no tām nomaldās, vai viņš neatstās tās deviņdesmit deviņas kalnos un neies meklēt to, kas nomaldījusies? Un, ja viņam laimējas to atrast, patiesi Es jums saku, viņš vairāk priecājas par to nekā par tām deviņdesmit deviņām, kas nav nomaldījušās. Tāpat arī tas nav jūsu Debesu Tēva prāts, ka viens no šiem mazajiem pazustu."
Lēnprātīgā garā, pielūkodams, "ka arī tu nekrīti kārdināšanā" (Gal. 6:1), ej pie maldīgā un "pamāci viņu zem četrām acīm"! Nekaunini viņu, atklādams viņa vainas citiem, kā arī nedari negodu Kristum, izpauzdams atklātībā tā cilvēka grēku vai maldus, kas nes Viņa vārdu! Bieži vien tam, kas nomaldījies, skaidri jāpasaka patiesība, jāliek saprast sava kļūda, lai viņš varētu laboties. Bet jūs nedrīkstat spriest tiesu vai nosodīt. Nemēģiniet izcelt sevi, bet lai visas jūsu pūles ir vērstas uz viņa garīgo atveseļošanos. Dvēseles brūču dziedināšanai vajadzīgs vismaigākais pieskāriens, vislielākā iejūtība. Šeit var palīdzēt vienīgi mīlestība, kas plūst no Golgātas Cietēja. Lai brālis pret brāli izturas ar iejūtību, zinot, ka, sasniegdams mērķi, viņš "izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku". (Jēk. 5:20)
