Svētku vidū, kad satraukums Kristus dēļ bija sasniedzis visaugstāko pakāpi, Viņš ļaužu pulku priekšā ienāca tempļa pagalmā. Viņa neierašanās svētkos mudināja runāt, ka Viņš neuzdrošinoties pakļaut sevi priesteru un rakstu mācītāju varai. Par Viņa ierašanos visi bija pārsteigti. Balsis apklusa. Visi brīnījās par Viņa cieņas pilno un bezbailīgo izturēšanos vareno ienaidnieku vidū, kuri alka pēc Viņa dzīvības.
Atrazdamies milzīgā ļaužu pulka uzmanības centrā, Jēzus tos uzrunāja tā, kā vēl nekad neviens cilvēks to nebija darījis. Viņa vārdi pauda zināšanas par Israēla bauslību un ceremonijām, upuru kalpošanu un praviešu mācību, kas tālu pārsniedza priesteru un rakstu mācītāju zināšanas. Viņš izlauzās cauri formālisma un tradīciju žogiem. Šķita, Jēzus pārzināja nākotnes notikumus. Kā tāds, kas redz neredzamo, ar neapšaubāmu autoritāti Viņš runāja par zemes un Debesu lietām, par cilvēcisko un dievišķo. Viņa vārdi bija skaidri un pārliecinoši; un atkal, tāpat kā Kapernaumā, ļaudis bija pārsteigti par Viņa mācību, "jo Viņa vārdi bija vareni". (Lūk. 4:32) Ar dažādiem ainojumiem Jēzus savus klausītājus brīdināja no posta, kas nāks pār visiem, kuri noraida Viņa piedāvātās svētības. Viņš bija devis visus iespējamos pierādījumus, ka ir nācis no Dieva, un pielika visas pūles, lai vadītu tos pie grēku nožēlošanas. Ja vien Viņš spētu tos pasargāt no šāda nozieguma, Pestītāju nebūtu atmetusi un nogalinājusi Viņa paša tauta.
Visi apbrīnoja Viņa zināšanas bauslībā un pravietojumos un cits caur citu jautāja: "No kurienes šis pazīst rakstus, būdams bez izglītības?" Nevienu, kas nebija apmeklējis rabīnu skolas, neuzskatīja par sagatavotu reliģijas mācītāja amatam. Gan Jēzus, gan Jānis Kristītājs tika uzskatīti par neizglītotiem, jo viņi šādu audzināšanu nebija saņēmuši. Ļaudis, kas tos dzirdēja, bija pārsteigti par viņu Svēto Rakstu zināšanām, lai gan tie "nebija mācījušies". No cilvēkiem viņi tiešām nebija mācījušies, bet viņu Skolotājs bija Debesu Dievs, un no Viņa tie bija saņēmuši visaugstāko gudrību.
Kad Jēzus tempļa pagalmā runāja, ļaudis jutās ļoti aizkustināti. Pat visnaidīgāk noskaņotie nespēja izdarīt neko ļaunu. Uz brīdi aizmirsās visas citas intereses.
Dienu no dienas Viņš mācīja ļaudis līdz pat beidzamajai "lielajai svētku dienai". Pēdējās dienas rītā ļaudis bija noguruši no garajiem svētkiem. Piepeši Jēzus sāka runāt tik spēcīgā balsī, ka Viņa vārdi bija dzirdami cauri visiem tempļa pagalmiem:
"Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts: No viņa miesas plūdīs dzīvas ūdens straumes." Tautas stāvoklis šo aicinājumu darīja īpaši nozīmīgu. Viņi bija aizņemti ar nepārtrauktajiem krāšņajiem svētku skatiem, acis bija gaismas un krāsu apžilbinātas, ausis iepriecināja brīnišķīga mūzika, bet visā šajā ceremoniju virknē nebija nekā, kas atbilstu gara vajadzībām, nekā, kas apmierinātu dvēseles slāpes pēc neiznīkstošā. Jēzus aicināja ļaudis nākt un dzert no dzīvības avota, no tā, kas viņos kļūtu par mūžīgai dzīvei plūstošu ūdens straumi.
Priesteris tajā rītā bija izpildījis piemiņas ceremoniju, kas atgādināja sišanu pa klinti tuksnesī. Klints simbolizēja To, kurš ar savu nāvi liks dzīvajām pestīšanas straumēm plūst pār visiem izslāpušajiem. Šis dzīvības ūdens bija Kristus vārdi. Sapulcējušos ļaužu priekšā Viņš nošķīra sevi sodam, lai pasaulei varētu plūst dzīvības ūdens. Sitot Kristu, sātans cerēja iznīcināt dzīvības Lielkungu, bet no sistās Klints iztecēja dzīvības ūdens. Kad Jēzus tā uzrunāja ļaudis, viņu sirdis notrīsēja neparastā bijībā un daudzi bija gatavi izsaukties līdz ar samarieti: "Dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst." (Jāņa 4:15)
Jēzus pazina dvēseles vajadzības. Greznība, bagātība un gods nespēj apmierināt sirdi. "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis." Bagātie un nabagie, augstie un zemie, visi tiek vienādi aicināti. Viņš apsola atvieglot nomākto garu, iepriecināt apbēdinātos un iedvest cerību izmisušajiem. Daudzi Jēzus klausītāji apraudāja pieviltās cerības, daudzus nomāca apslēptas bēdas, daudzi savas nerimstošās ilgas tiecās apmierināt ar šīs pasaules lietām un cilvēku uzslavu, bet, kad viss bija sasniegts, tie atklāja, ka pūlējušies veltīgi - aka, kuru tie sasniedza, bija caura, tā neveldzēja slāpes. Atrazdamies priecīgās ainas krāšņajā mirdzumā, tie jutās neapmierināti un noskumuši. Pēkšņais sauciens: "Ja kam slāpst" iztraucēja skumjās pārdomas, un, kad tie ieklausījās tālāk sekojošajos vārdos, sirdīs iedegās jauna cerība. Svētais Gars tiem atklāja simbolu, līdz viņi tajā saskatīja nenovērtējami dārgās pestīšanas dāvanas piedāvājumu.
Vēl arvien skan Kristus sauciens izslāpušajai dvēselei, un mūs tas aicina ar vēl lielāku spēku nekā tos, kas Viņu klausījās dievnamā svētku pēdējā dienā. Avots ir atvērts visiem. Nomocītajiem un nogurušajiem tiek piedāvāts mūžīgās dzīvības atspirdzinošais malks. Jēzus joprojām sauc: "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer." "Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas." "Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei." (Atkl. 22:17; Jāņa 4:14)
