Tomēr ir daži, kas tā vietā, lai gudri izlietotu tagadnes izdevības, kūtri gaida sevišķu garīga atspirdzinājuma laiku, kad viņu spējas apgaismot citus lielā mērā pieaugtu. Tie izturas nevērīgi pret saviem pienākumiem un priekšrocībām, atļaujot gaismai tik tikko kvēlot, gaidīdami laiku, kad bez sevišķām pūlēm no viņu puses tie saņems īpašas svētības, kas tos pārveidos un sagatavos kalpošanai.
Ir patiesība, ka gala laikā, kad Dieva darbs tuvosies noslēgumam, svētījušos ticīgo nopietnās pūles Svētā Gara vadībā pavadīs sevišķas Dieva labvēlības zīmes. Ar nosaukumu “agrais un vēlais lietus”, kas Austrumu zemēs nolīst sējas un pļaujas laikā, pravieši paredzējuši Dieva draudzei garīgas žēlastības dāvanas īpašos apmēros. Gara izliešana apustuļu dienās bija agrā jeb pirmā lietus iesākums, un cik godības pilns bija iznākums! Svētā Gara klātbūtnei patiesajā draudzē jāsaglabājas līdz laika galam. [55]
Tomēr īsi pirms pasaules pļaujas noslēguma draudzei ir apsolīts īpašs garīgs dāvinājums, lai to sagatavotu Cilvēka Dēla atnākšanai. Šī Svētā Gara izliešana ir pielīdzināta vēlajam lietum, un, lai šo spēku saņemtu “vēlā lietus laikā”, kristiešiem jālūdz pļaujas Kungs, tad atbildot “Kungs sabiezinās mākoņus un dos lietu papilnam (..).” “(..) un kā agrāk sūtīs jums agrīno un vēlīno lietu.” (Cah. 10:1; Joēla 2:23)
Bet, ja Dieva draudzes locekļiem šodien nav dzīvas savienības ar visas garīgās izaugsmes Avotu, viņi nebūs gatavi pļaujas laikam. Un, ja tie neturēs savas spuldzes tīras un degošas, tad nesaņems sevišķas vajadzības laikam piedāvāto žēlastību.
Vienīgi tiem, kas nepārtraukti apgūs jaunas žēlastības bagātības, būs spēks samērā ar viņu ikdienas vajadzībām un prasmi šo spēku izlietot. Tā vietā, lai kaut kad nākotnē, pateicoties īpašam garīga spēka dāvinājumam, varētu iegūt apbrīnojamas spējas dvēseļu mantošanai, tie ik dienas nodosies Dievam, lai Viņš tos izlietotu kā savus traukus. Tie ik dienas arvien labāk izmantos savas kalpošanas iespējas, kas atradīsies viņu sniedzamības robežās. Lai kur arī viņi neatrastos, vai vienkāršo mājas pienākumu lokā, vai sabiedriski aktīvā darbā, tie visur ik dienas liecinās par Meistaru.
Dievam svētījušos darbinieku iepriecinās atziņa, ka pat Kristus savas zemes dzīves laikā ik [56] dienas no sava Tēva meklēja jaunas nepieciešamās žēlastības veltes un pēc šīs satikšanās izgāja, lai stiprinātu un svētītu citus. Uzlūkojiet Dieva Dēlu, kas lūgšanā zemojies Tēva priekšā! Būdams Visaugstākā Dēls, Viņš savu ticību stiprina lūgšanā un satiksmē ar Debesīm uzkrāj sevī spēku, lai atvairītu ļaunumu un kalpotu ļaudīm. Kā mūsu cilts vecākais brālis Viņš pazīst to cilvēku vajadzības, kas, vājību apņemti, dzīvojot grēka un kārdinājumu pasaulē, tomēr vēlas kalpot Viņam. Kristus zina, ka vēstneši, kurus Tas uzskata par darbam derīgiem, ir vāji, maldīgi cilvēki, tomēr visiem, kas pilnībā nododas kalpošanai, Viņš apsola dievišķu palīdzību. Viņa personīgais piemērs droši liecina, ka nopietna, neatlaidīga, ticībā izteikta lūgšana – ticībā, kas liek pilnībā paļauties uz Dievu un vada uz nedalītu nodošanos Viņa darbam, – sniegs cilvēkiem Svētā Gara palīdzību cīņā pret grēku.
Katrs darbinieks, kas sekos Kristus piemēram, būs sagatavots saņemt un izlietot spēku, ko Dievs apsolījis savai draudzei zemes pļaujas nobriedināšanai. Ik rītus, kad Evaņģēlija vēstneši zemojas Kunga priekšā un atjauno Tam savu svētīšanās solījumu, Viņš tos apveltī ar sava Gara klātbūtni, ar tā atjaunojošo, svētījošo spēku. Un, kad viņi iziet dienas pienākumos, tiem ir drošība, ka neredzamā Svētā Gara darbība tos dara spējīgus būt par Dieva “līdzstrādniekiem”.
