Pāvesta un priesteru vadībā ļaužu masas velti pūlējās ar fiziskām ciešanām iegūt piedošanu par saviem grēkiem. Mācīti sevis izglābšanai paļauties uz labajiem darbiem, tie vienmēr skatījās tikai uz sevi, viņu prāts kavējās pie pašu grēcīguma, un redzot, ka ir pakļauti Dieva dusmām, tie mocīja dvēseli un miesu, nerodot nekādu atvieglojumu. Tūkstoši atstāja savus draugus un radus, visu dzīvi pavadot klosteru cellēs. Ar bieži atkārtotiem gavēņiem un nežēlīgu sevis spīdzināšanu, ar nomodā pavadītām naktīm, ar stundām ilgu, mokošu gulēšanu uz savu drūmo mājokļu aukstajiem, mitrajiem akmeņiem, ar tāliem svētceļojumiem, ar pazemojošu grēku izpirkšanu un ar briesmīgu sevis nosodīšanu ļaudis velti centās iegūt sirdsapziņas mieru. Grēka vainas nomākti, pastāvīgi baidoties no Dieva atmaksājošajām dusmām, (73) daudzi tā cieta, līdz izsīka viņu pēdējie spēki, un tad bez neviena gaismas vai cerības stara tie beidzot aizgāja kapā.
Valdieši ilgojās lauzt Dzīvības Maizi šīm badā mirstošajām dvēselēm, atklāt tām Dieva apsolījumos sniegtās miera vēstis un parādīt Kristu kā viņu vienīgo glābšanas cerību. Mācību, ka ar labiem darbiem varētu izpirkt Dieva likumu pārkāpšanu, tie uzskatīja par maldiem, jo paļaušanās uz cilvēka nopelniem aizsedz skatam Kristus bezgalīgo mīlestību. Jēzus mira kā upuris cilvēka vietā, tāpēc ka kritusī cilvēce vairs neko nespēja darīt, lai sevi ieteiktu Dievam. Kristieša cerības pamats ir krustā sistā un kapa varu salauzušā Glābēja nopelns. Kā ķermeņa loceklis ir saistīts ar miesu vai zars ar vīna koku, tikpat reāli mums jāizjūt savas dvēseles atkarība no Kristus un tikpat cieši tai jābūt vienotai ar Kristu.
Pāvesta un priesteru mācības cilvēkiem lika raudzīties uz Dievu un arī uz Kristu kā uz Būtni ar bargu, drūmu un atbaidošu raksturu. Pestītāju attēloja kā nespējīgu just līdzi cilvēkam tā kritušajā stāvoklī, ar to pamatojot priesteru un svēto starpniecības nepieciešamību. Tie, kuru prātu Dievs jau bija apgaismojis, ilgojās šīs dvēseles iepazīstināt ar līdzjūtīgo un mīlošo Glābēju, kas, rokas izstiepis, ikvienu aicina nākt pie Viņa ar visām savām grēku nastām, ar savām rūpēm un savu nogurumu. Viņi ilgojās noņemt šķēršļus, kurus sātans bija sacēlis kā augstus kalnus, lai ļaudis nevarētu saskatīt dārgos apsolījumus un nenāktu pie Dieva, izsūdzot savus grēkus un saņemot piedošanu un mieru.
Valdiešu misionāri čakli centās atklāt meklējošam prātam Evaņģēlija dārgās bagātības. Viņi piesardzīgi izņēma rūpīgi uzrakstītās Svēto Rakstu daļas. Vislielāko prieku tiem sagādāja cerības iedvešana tādai apzinīgai, grēka satriektai dvēselei, kas bija pazīstama tikai ar atriebības Dievu, kurš gatavs visus sodīt. Ar trīcošām lūpām un asaru pilnām acīm, bieži nometušies uz ceļiem lūgšanā, viņi saviem līdzcilvēkiem atvēra dārgos apsolījumus, kas atklāja grēcinieku (74) vienīgo cerību. Tā patiesības gaisma iespiedās daudzos bezcerības nomāktos prātos, izklīdinot tumsas mākoni un ļaujot sirdī iespīdēt Taisnības Saulei ar tās dziedinošajiem stariem. Bieži vien kādu atsevišķu Rakstu daļu nācās lasīt atkal un atkal, jo klausītāji vēlējās, lai to sevišķi uzsver, it kā gribēdami pārliecināties, vai ir pareizi dzirdējuši. It īpaši ļaudis ilgojās pēc šādu vārdu atkārtošanas: "Jēzus Kristus, Viņa Dēla, asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem." (1. Jāņa 1:7, Glika tulk.) "Kā Mozus tuksnesī čūsku ir paaugstinājis, tāpat Cilvēka Dēlam jātop paaugstinātam, lai ikviens, kas tic uz Viņu, dabūtu mūžīgu dzīvošanu." (Jāņa 3:14,15, Glika tulk.)
Tā Romas prasības daudziem atklājās pareizā gaismā. Viņi redzēja, cik veltīga ir ticība cilvēku vai eņģeļu starpniecībai grēcinieka labā. Kad šo cilvēku prātā uzausa patiesā gaisma, viņi priecīgi izsaucās: "Kristus ir mans Priesteris; Viņa asinis ir mans upuris; pie Viņa altāra es gribu izsūdzēt savus grēkus!" Tie pilnīgi paļāvās uz Jēzus nopelnu un atkārtoja vārdus: "Bez ticības nevar Dievam patikt." (Ebr. 11:6, Glika tulk.) "Nav pestīšanas nevienā citā, jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana." (Ap.d. 4:12)
Nepārprotamie vārdi par Pestītāja mīlestību dažām no šīm vētras mētātajām un izmocītajām dvēselēm šķita kaut kas pārāk brīnišķīgs, lai viņas tos uzreiz tā varētu saprast. Tik liels bija iegūtais atvieglojums. Pār cilvēkiem bija izlējušies tādi gaismas plūdi, ka viņi jutās it kā jau būtu pacelti Debesīs. Šo cilvēku rokas bija uzticīgi ieliktas Kristus rokā un viņu kājas nostādītas uz visu laikmetu Klints. Izgaisa visas bailes no nāves. Tagad viņi varētu pat ilgoties pēc cietuma un sārta, ja vien ar to tiktu pagodināts Glābēja vārds.
Tādā veidā Dieva Vārdu ienesa vientuļās vietās un reizēm lasīja priekšā vienai vienīgai dvēselei, bet citreiz mazai grupiņai, kas ilgojās pēc gaismas un patiesības. Bieži tā pagāja visa nakts. (75) Klausītāju izbrīns un sajūsma bija tik liela, ka žēlastības vēstnesim bieži nācās pārtraukt lasīšanu, lai pilnīgāk paskaidrotu pestīšanas vēsti. Bieži varēja dzirdēt šādus un līdzīgus vārdus: "Vai tiešām Dievs pieņems manu upuri? Vai Viņš mani žēlīgi uzlūkos? Vai Viņš man piedos?" – Un kā atbildi parasti lasīja: "Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt." (Mat. 11:28)
Ticība satvēra apsolījumu, un kļuva dzirdama priecīga izsaukšanās: "Vairs nav vajadzīgi ilgstošie svētceļojumi, vairs nav vajadzīgi mokošie gājieni uz svētajām vietām. Es varu nākt pie Jēzus tāds, kāds esmu, grēcīgs un nesvēts, un Viņš neatraidīs grēku nožēlas pilno lūgšanu. "Tavi grēki ir piedoti." Mani, pat mani grēki var tikt piedoti!"
Svēta prieka straume piepildīja sirdis, un Jēzus vārdu pagodināja ar slavas un pateicības dziesmām. "Šīs laimīgās dvēseles atgriezās savās mājās, lai tur ienestu gaismu, un cik labi vien spēja, atstāstīja citiem savu jauno piedzīvojumu, ka viņi ir atraduši patieso un dzīvo Ceļu. Bībeles vārdos slēpās nepazīstams un svinīgs spēks, kas runāja tieši uz to sirdīm, kuri ilgojās pēc patiesības. Tā bija Dieva balss, kas pārliecināja klausītājus.
Patiesības vēstneši gāja savu ceļu, bet ļaudis vēl ilgi atcerējās viņu vienkāršo ārieni, sirsnību, nopietnību un viņu dziļo dedzību. Daudzos gadījumos klausītāji pat nejautāja, no kurienes viņi nāk un uz kurieni iet. Sākumā tos pārņēma pārsteigums, bet pēc tam aizrāva pateicība un prieks, tā ka viņi pat neiedomājās kaut ko citu pavaicāt. Kad tie vēstnesi kādreiz aicināja nākt līdzi uz mājām, tas atbildēja, ka viņam jāapmeklē ganāmpulka pazudušās avis. "Varbūt tas bija kāds eņģelis no Debesīm?" tika jautāts vēlāk.
Ļoti bieži šo patiesības vēstnesi nekad vairs neredzēja. Viņš aizceļoja uz citām zemēm vai beidza savu dzīvi kādā nezināmā apakšzemes cietumā; ļoti iespējams, ka viņa kauli baloja vietā, kur tas pēdējo reizi liecināja par patiesību. (76) Bet vēstneša teiktie vārdi nebija iznīcināmi. Tie darīja savu darbu cilvēku sirdīs; un vienīgi Dieva tiesas dienā pilnībā atklāsies šo pūļu svētīgie augļi.
Valdiešu misionāri bija ielauzušies sātana valstī un aizkaitinājuši tumsas spēkus. Ļaunuma lielkungs uzmanīja katru patiesībai par labu sperto soli, modinot bailes arī savos aģentos. Pāvestības vadoņi šo vienkāršo ceļotāju darbībā saskatīja briesmu priekšvēstnešus savai lietai. Ja viņi netraucēti ļaus gaismai izplatīties tālāk, tad tā izklīdinās tumšos maldu mākoņus, kas ietina tautu; tā cilvēku prātus pievērsīs vienīgi Dievam un beidzot pilnīgi iznīcinās Romas augsto varu.
Jau tas vien, ka pastāvēja ļaudis, kas uzturēja spēkā senās draudzes ticību, nepārprotami liecināja par Romas atkrišanu, un tāpēc tos sāka nīst un vajāt. Viņu atteikšanās atdot Rakstus bija Romai neciešams apvainojums. Tādēļ tā nolēma tos noslaucīt no zemes virsas. Iesākās visbriesmīgākie krusta kari valdiešu kalnainajā dzimtenē. Viņiem pa pēdām sekoja inkvizitori, un atkal bieži varēja redzēt, kā nevainīgais Ābels krīt asinskārā Kaina priekšā.
Atkal un atkal izpostīja viņu iekoptos laukus, sagrāva namus un kapelas, līdz kādreizējo ziedošo druvu un nevainīgo čaklo cilvēku mājokļu vietā palika tikai tuksnesis. Kā asiņu garša plēsīgu zvēru padara vēl negantāku, tā pāvesta sūtņi, redzot savu upuru ciešanas, kļuva arvien niknāki. Daudzus šīs skaidrās ticības lieciniekus vajājot dzina pāri kalniem un medīja ielejās, kur tie bija paslēpušies varenu mežu vai klinšu cietokšņos.
Šīs ārpus likuma pasludinātās ļaužu šķiras morālais raksturs bija nevainojams. Pat viņu ienaidnieki atzina, ka tie ir miermīlīgi, klusi un dievbijīgi ļaudis. Viņu lielais pārkāpums bija tikai tas, ka tie nevēlējās pielūgt Dievu atbilstoši pāvesta gribai. Šī nozieguma (77) dēļ viņiem bija jāpacieš pazemojumi, apvainojumi un spīdzināšanas, kādas vien cilvēki vai velni spēja izdomāt.
Kad Roma apņēmās iznīcināt šo ienīsto sektu, pāvests izdeva bullu, nolādot tos par ķeceriem un atļaujot nogalināt. (Skat. Pielikumā.) Viņus neapsūdzēja slinkumā, melos vai nekārtību celšanā, bet tikai paziņoja, ka tie, izliekoties par dievbijīgiem un svētiem, novedot no ceļa "īstās ganāmā pulka avis". Tāpēc pāvests pavēlēja "šo kaitīgo un riebīgo ļaundaru sektu", ja viņi "atsakās atsaukt savu ticību, iznīcināt līdzīgi indīgām čūskām". (3) Vai šis augstprātīgais varmāka domāja vēl kādreiz ar šiem vārdiem sastapties? Vai viņš zināja, ka tie tiek ierakstīti Debesu grāmatās un tiesas dienā liecinās pret viņu? "Ko jūs darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem," sacīja Jēzus, "to jūs esat darījuši Man." (Mat. 25:40)
Minētā bulla aicināja visus baznīcas locekļus vienoties krusta karā pret ķeceriem. Lai pamudinātu piedalīties šajā nežēlīgajā darbā, tā "atlaida visus baznīcas sodus, vispārējos un arī īpašos, visus līdzdalībniekus atbrīvoja no dotajiem zvērestiem, atzina viņu tiesības uz jebkuru nelikumīgā ceļā iegūtu īpašumu un apsolīja visu grēku piedošanu tam, kas nogalinās kādu ķeceri. Tā atcēla visus valdiešu labā noslēgtos līgumus, viņu kalpiem pavēlēja tos atstāt, aizliedzot sniegt jebkādu atbalstu, un visus pilnvaroja piesavināties viņu īpašumus". (4) Šis dokuments skaidri atklāj, kāda kunga gars to ir iedvesmojis. Tur dzirdama pūķa rēkšana, bet ne Kristus balss.
Pāvestības vadoņi nevēlējās savu raksturu saskaņot ar Dieva likuma augsto standartu, bet izveidoja sev piemērotāku mērauklu, nolemjot visus piespiest pieņemt to tikai tāpēc, ka tā vēlējās Roma. Tādēļ šķietami likumīgi norisinājās visdrausmīgākās nelikumības. Samaitāti un Dievu zaimojoši priesteri un pāvesti darīja darbu, kuru viņiem norādīja sātans. Žēlastībai viņu sirdīs nebija vietas. Tas pats gars, kas piesita krustā Kristu un nonāvēja apustuļus, kas asinskārajam Neronam lika celties (78) pret viņa laika uzticīgajiem lieciniekiem, darbojās arī tagad, lai atbrīvotu zemi no cilvēkiem, kurus mīlēja Dievs.
Vajāšanas, kas daudzus gadsimtus pārbaudīja šos dievbijīgos ļaudis, viņi izturēja ar tādu pacietību un nelokāmību, ka ar to tiešām pagodināja savu Glābēju. Neskatoties uz krusta kariem, kas bija vērsti pret viņiem, un necilvēcisko slepkavošanu, kādai tie bija pakļauti, viņi turpināja sūtīt savus misionārus sēt dārgo patiesības sēklu. Tos vajāja līdz nāvei; viņu asinis slacīja izsēto sēklu, un tā nepalika neauglīga. Tā daudzus gadsimtus pirms Lutera piedzimšanas valdieši jau liecināja par dzīvo Dievu. Izklīdināti pa dažādām zemēm, viņi izplatīja reformācijas sēklu, kas uzdīga Viklifa laikā, pieauga plašumā un dziļumā Lutera dienās, un kuru turpinās un līdz laika beigām uz priekšu nesīs tie, kas būs labprātīgi ciest "Dieva Vārda un Jēzus Kristus liecības dēļ". (Atkl. 1:9)
