„Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus. Viņi aiziet un raud. Dārgu
sēklu sējai nesdami, bet tiešām – ar prieku viņi atkal nāks un nesīs
mājup savus kūlīšus” Psalmi 126:5-6.
Mēs daudzkārt (Elena un Džeims Vaiti) pieviļamies savās cerībās,
bet, kad mēs redzam Kungu darbojamies caur mūsu pūlēm un dvēseles nākam
pie Kristus, mēs aizmirstam nogurumu, pieviltās cerības un
pārbaudījumus, ar kuriem mums jāsastopas šī darba dēļ, un jūtamies Dieva
pagodināti, ka mums ļauts tajā piedalīties. Mēs piedzīvojām dažus ļoti
skaistus lūgšanas brīžus ar atsevišķiem cilvēkiem, kas bija zaudējuši
cerību un gandrīz nonākuši izmisumā (Aiovas telts sanāksmē). Mēs
priecājāmies līdz ar viņiem, kad gaisma iespīdēja aptumšotajos dvēseles
kambaros. Kungs tiešām iedrošināja mūsu sirdis un mūs stiprināja mūsu
lielajam darbam. Mēs ticam, ka šīs sanāksmes rezultātā Dievam par godu
būs daudz augļu.
Lai jūsu lūgšanas, mani bērni (Edsons un Emma), paceļas mūsu labā uz
Debesīm, ka Dievs tumsā un maldos esošās dvēseles novestu pie
patiesības atzīšanas! No ikkatras Dieva Vārda lappuses mirdz gaisma,
dārga gaisma. Bībele ir mūsu padomdevēja. Pētot tās lappuses un sirsnīgi
ilgojoties uzzināt savus pienākumus, mums tieši līdzās nostājas eņģeļi,
lai iespaidotu prātu un stiprinātu uztveres spējas, ka varam ieraudzīt
Dieva Vārdā atklātās svētās lietas.
Visas domas, vārdi un darbi mums jāpārbauda pie Dieva atklātās
gribas. Visos gadījumos vajadzētu jautāt: „Vai tas patiks Dievam? Vai
tas saskanēs ar Viņa Vārda mācībām?” Ja prāts sāk šaubīties attiecībā uz
mūsu pienākumu, tad dabīgā sirds prasīs nodoties tās tieksmēm. Tomēr
izvēlsimies tikai drošāko ceļu, kaut arī tas sevī ietvertu nezin cik
lielu sevis aizliegšanu. Apņemies ne mazākā mērā neriskēt lietās, kas
saistās ar mūžības interesēm!…
Mīļais dēls, Edson, uzticīgi sargi savas domas! Stipri nocietini
visas pieejas savai sirdij! Tev jāuzceļ barjeras pret visiem sātana
tuvošanās mēģinājumiem. Neko tev nelīdzēs modrība vienā vietā, ja citas
atstāsi novārtā. Viena sargkareivja bezrūpīga nevērība apdraud visu
armiju. Vienas takas neaizsargāšana uz nocietinājumiem var noslēgties ar
visas pilsētas zaudēšanu… Mūs gaida briesmas, ar kurām mums būs
jāsastopas, un mūsu vienīgā drošība ir Dievā. – Vēstule 32. 1876. g. 14.
jūnijs.
[175]
