„Pazemīgos Viņš vada Savā taisnībā, un tiem, kas pazemoti, Viņš māca Savu ceļu” Psalmi 25:9.
Dievs strādās pie tiem, kas uzklausīs Viņa balsi. Dieva Vārdam jābūt
mūsu padomdevējam un vadonim dzīves gaitās. Vecās Derības vēsturiskās
mācības, uzticīgi pētītas, pamācīs mūs. Kristus mākoņa stabā dienā un
uguns stabā naktī vadīja un apgaismoja Israēla bērnus viņu ceļojumā pa
tuksnesi. Tas bija nemaldīgs Vadonis.
Visos viņu piedzīvojumos Dievs centās tiem mācīt paklausību Debesu
Vadonim un ticību Viņa glābjošajam spēkam. Tieši viņu atbrīvošana no
Ēģiptes spaidiem un iešana cauri Sarkanajai jūrai atklāja tiešu Dieva
glābjošo spēku. Kad tie sacēlās pret Viņu un rīkojās pretēji Viņa
gribai, Dievs tos sodīja. Ja tie turpināja (dusmoties) dumpoties un bija
apņēmušies rīkoties pēc sava prāta, Dievs deva viņiem, ko tie lūdza, un
tā parādīja tiem, ka tas, ko Viņš tiem liedza, netika dots viņu pašu
labā. Katra sodība, kas tiem uzbruka par kurnēšanu, bija mācība lielajam
ļaužu pulkam, ka Dieva likumu pārkāpšana iznākumā vienmēr nesīs bēdas
un ciešanas.
Vecā Derība uzrakstīta par labu nākošajām paaudzēm. Tikpat daudz
vajadzīgas Jaunās Derības mācības. Arī šeit Kristus ir Savu ļaužu
skolotājs, Kas tiem liek meklēt gudrību, kura nāk no augšienes, un
saņemt pamācības taisnībā, kas izveidos viņu raksturus pēc Dievišķās
līdzības. Kā Vecās tā Jaunās Derības raksti māca paklausību Dieva
baušļiem, jo tādi ir nosacījumi ar Dieva dzīvi mērojamās mūžīgās dzīves
iemantošanai. Ar paklausību mēs kļūstam par Dievišķās dabas
līdzdalībniekiem, un mācāmies izbēgt no samaitāšanas, kas ir pasaulē
caur iekārošanu. Tāpēc Rakstu mācības jāpētī, to pavēlēm jāpaklausa, un
tajos atklātie principi, kas ir dārgāki par zeltu, jāieauž ikdienas
dzīvē. - Vēstule 342. 1907. g. 2.sept., „Strādniekiem
Dienvidkalifornijā”.
[255]
