„Es paļaušos uz Viņu.” Un atkal: „Lūk, še esmu es un bērni, ko Dievs man devis” Ebrejiem 2:13.
Lai mūsu individuālie rakstura vilcieni pilnīgi tiktu svētoti
Dievam, nepieciešama pastāvīga modrība, ik dienas jauns atgriešanās
piedzīvojums. Visi mūsu spēki jāšķīsta no grēka sārņiem un jāsagatavo
kalpošanas darbam. Daudzi, kas sevi sauc par Dieva kalpiem un sakās
gaidām Kristus drīzo atnākšanu, nedzīvo tā, kā jādzīvo visiem, kas
bezvainīgi grib nostāties Dieva priekšā. Viņi pielaiž kļūdas rakstura
veidošanas darbā. Turpināt dzīvot šajās kļūdās izmaksā dārgi, jo tās
kavē dievišķās dzīves progresu.
Mūsu reliģiskie pienākumi sākas ar uzticīgu kalpošanu Dievam savās
mājās. Es esmu spiesta kā publiski, tā personīgi sniegt vecākiem
nopietnu liecību, ka viņiem jāatdod visi savi spēki svētai kalpošanai
Kristum. Es esmu pamācīta skubināt mūsu ļaudis izprast vajadzību pēc
pilnīgas nodošanās Svētā Gara vadībai. Gars mācīs ticīgos strādāt
saskaņā ar Kristu, kad un kur pavērsies tādas iespējas. Tā kā man rādīja
dažādas mūsu ļaužu ģimenes, es redzēju viņu lielo vajadzību pēc
atgriezošā Dieva spēka…
Mājas reliģijai ir vitāli svarīga nozīme. Uz tēviem un mātēm lielā
mērā gulstas atbildība par tā rakstura veidošanu, kādu iegūs viņu bērni…
Ja vecāki māca bērniem saskaņot dzīvi ar Dieva Vārda pamatlikumiem, tad
šie bērni neapzināti mācīs citus, ko nozīmē būt kristietim. Lai vecāki
saglabā patiesu kristiešu cieņu savu bērnu priekšā, un viņi daudz būs
palīdzējuši Kristus valsts uzcelšanas darbā..
Apustulis Pāvils, aprakstot šī pēdējā laika bērnus, saka, ka tie būs
„vecākiem nepaklausīgi, nepateicīgi, nesvēti.” Tāpēc ļoti svarīgi, lai
vecāki, izprotot šīs paaudzes tendences, nenogurstoši pūlētos atradināt
savus bērnus no šīm lietām, un, mācot tos mīlēt un atdarināt Kristus
dzīvi, sagatavotu viņus nākošai svētai dzīvei. - Vēstule 90. 1911.g.
25.okt. vecākajam sludinātājam S. N. Haskelam ar dzīves biedri.
[308]
