„Tai tuvosimies ar patiesīgu sirdi pilnā ticībā” Ebrejiem 10:22.
Bez patiesas ticības nav patiesu lūgšanu. Dievam „bez ticības nevar
patikt” Ebr. 11:6. Lūgšana un ticība ir tās rokas, ar kurām dvēsele
apķeras bezgalīgās Mīlestības kaklam un satver bezgalīgā spēka roku.
Dievu neatzīst mēmi bērni, cik tālu iet runa par piedzīvojumiem Viņa
patiesībā. Ticība ir aktīvs, darbīgs spēks. Līdzko piedzimst ticība
Kristum, tā atklājas lūgšanā un slavā. Lūgšana atvieglo un iepriecina
apbēdināto dvēseli. Godīgs, pazemīgs lūdzējs, kas nāk pie žēlastība
troņa, drīkst zināt, ka viņš Dievišķi norādītā veidā sazinās ar Dievu un
ka viņam dota priekšrocība saprast, kas ir Dievs ticīgai dvēselei. Mums
jāzina mūsu vajadzības. Mums jāsalkst un jāslāpst pēc dzīvības Kristū
un caur Kristu. Tad mēs godbijīgi nāksim pie Viņa, un Viņš mums dos
ticību, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli…
Kristus labprātīgi un priecīgi atdeva sevi Dieva nodomu izvešanai.
Viņš kļuva „paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” Fil. 2:8.
Redzot visu, ko Viņš ir darījis, vai mums vajadzētu būt grūti sevi
aizliegt? Vai mums vajadzētu izvairīties no līdzdalības Kristus
ciešanās? Viņa nāvei jāsatrauc ikkatrs mūsu būtnes auds, darot mūs
labprātīgus svētīties Viņa darbam ar visu, kas mums ir un kas mēs esam.
Domājot par to, ko Viņš darījis mūsu labā, mūsu sirdīm vajadzētu
piepildīties ar pateicību un mīlestību, un mums vajadzētu atsacīties no
visas savtības un visiem grēkiem. No kāda pienākuma pildīšanas sirds
varētu atteikties, izjūtot Dieva un Kristus mīlestības spiedienu?
Apustulis Pāvils saka: „Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu
nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā,
es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par
mani” Gal.2:20.
Savienosimies ar Dievu pašaizliedzīgā un pašuzupurīgā paklausībā!
Ticība Kristum vienmēr ved mūs pie labprātīgas un priecīgas paklausības.
Viņš mira, lai atpirktu mūs no visas netaisnības un šķīstītu Sev pašam
īpašus ļaudis, kas čakli dzītos uz labiem darbiem. Jānotiek pilnīgai
domu, vārdu un darbu saskaņošanai ar Dieva prātu. Debesis ir vienīgi
priekš tiem, kas paklausa Patiesībai, šķīstījuši savas dvēseles. -
Vēstule 301. 1904.g. 2.nov. vec.sl. S.N. Haskelam ar dzīves biedri.
[316]
