„Un viņš ņēma vienu no akmeņiem, kas bija tur, un lika to sev
pagalvī, un apgūlās tanī vietā. Un viņam bija sapnis,” 1. Mozus
28:11-12.
Jēkabu piemeklēja bēdas dzīvē pielaistās kļūdas dēļ. Viņš bija
nogāzts vislielākajos dziļumos. Viens, nomākts, noguris, atmiņu izmocīts
par pagātnes kļūdām un drūmām nojautām par nākotni, viņš nolikās gulēt,
spilvena vietā zem galvas palicis akmeni. Ja Jēkaba sirdsapziņa būtu
bijusi tīra, viņš justos stiprs Dievā. Viņš saprata, ka tagadējie
sarežģījumi, viņa bailes un grūtības ir tikai viņa grēka sekas. Šīs
pārdomas sarūgtināja viņa dzīvi. Jēkabs nožēloja savus grēkus, tomēr
pagātnes ļauno darbu dēļ viņš nevarēja nomierināties. Viņš tikai cerēja,
ka savās bēdās, kā arī fiziskajās un garīgajās ciešanās tam izdosies
atkal atgūt Dieva labvēlību.
Viņš apgulstas noskumis, ar nospiestu sirdi, nožēlojot savas vainas
un vēloties atgriezties, tomēr baiļu nomākts. Viņš sagaidīja, ka rīt,
kad viņš turpinās savu ceļu, tam stāsies pretī jaunas grūtības.
Tuvumā nebija neviena drauga, kas Jēkabam teiktu kādus mierinājuma
vārdus, neviena, kas viņam pateiktu, ka ar savu patieso grēku nožēlu
viņš no savas puses ir darījis visu, ko spēja. Bet Dieva acs vēroja Savu
kalpu. Viņš sūtīja savus eņģeļus, lai tie parādītu viņa kalpam spožas,
mirdzošas kāpnes, kas sniedzas no zemes līdz visaugstākām Debesīm, un pa
šīm krāšņajām kāpnēm uzkāpa un nokāpa Dieva eņģeļi, rādot Jēkabam par
savienību un sakariem, kas nepārtraukti tiek uzturēti starp šīm divām
pasaulēm. Kad Jēkabs atmodās, viņa grūtības pilnībā nebija zudušas, bet
viņā bija radusies tāda paļāvība uz Dievu, ka viņš jutās iepriecināts.
Pazemīgā sirds pateicībā viņš pielūdza savu Radītāju un sevišķā kārtā
pagodināja akmeni, kas viņam bija kalpojis par spilvenu.
Ak, kāda pretimnākšana no Dieva puses! Viņš ir vienmēr gatavs
steigties mums pretī pat mūsu trūkumos, un ar Savu klātbūtni iepriecināt
mūs, kad no savas puses esam darījuši visu iespējamo, lai pilnīgi
padotos Viņam. Debesis cilvēkam ir atvērtas. Dievs būs pielūdzams…
Nākotne var likties tumša, tomēr Dievs ir dzīvs…
Nojauc visus šķēršļus un ielaid Pestītāju savā sirdī! Lai paša „es”
mirst! Pakļauj Dievam savu gribu un mirsti sev tagad, tieši tagad, un
lai Dievs sagatavo tavu ejamo ceļu! - Vēstule 29. 1879.g. 10.nov.
Edsonam Vaitam.
[324]
