Viens no daudzajiem ļaunumiem, kādi rodas no labklājības, ir modernais uzskats, ka darbs pazemo. Pravietis Ecēhiēls, turpretī, raksta: "Redzi, tas bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām, tāda bija viņas un viņas meitu dzīve. Bet nabagam un trūkuma cietējam tā nesniedza palīdzīgu roku." (Ecēh. 16:49) Šeit mums pārdomām tiek atklātas dīkdienības briesmīgās sekas: tā padara vājāku prātu, pazemo dvēseli, samaitā spriešanas spējas un pārvērš lāstā to, kas varēja sagādāt svētību. Tikai darbīgi cilvēki dzīvē saskata kaut ko lielu un labu un ir gatavi ar cerību un drosmi uzņemties par to atbildību.
Tomēr daudziem Kristus sekotājiem vēl jāapgūst būtiskā mācība par čakla darba vērtību dzīves neatliekamajos ikdienas pienākumos. Lai Dievam par godu veiktu amatnieka,
tirgotāja, jurista vai lauksaimnieka darbus, ir nepieciešams vairāk mīlestības un kristīga rakstura stingrības, nekā strādājot [216] par visu atzītu misionāru kāda pasaules lauka daļā. Lai ieviestu reliģiju darbnīcā vai birojā un saskaņotu ar dievišķo standartu katru darba norisi, tā gūstot svētību ikvienai dzīves dienai, nepieciešams daudz garīga spēka.
Apustulis Pāvils slinkumu uzskatīja par grēku. Viņš telšu darinātāja amatu apguva visā pilnībā un, darbojoties kā apustulis, bieži vien arī strādāja, lai uzturētu sevi un citus. Tādā darbā izlietoto laiku tas nekad neuzskatīja par zaudētu, jo līdz ar to radās iespēja satikties ar ļaudīm, kurus citādi būtu grūti aizsniegt. Saviem pastāvīgajiem darbabiedriem viņš pierādīja, ka amata prasme ir Dieva dāvana, un mācīja, ka Kungu var pagodināt arī ar vienkāršo ikdienas darbu. Apustuļa sastrādātās rokas nekādā ziņā nemazināja viņa kā Evaņģēlija sludinātāja sekmes.
Pēc Dieva nodoma, strādāt vajadzētu ikvienam. Nastu nesēji dzīvnieki radīšanas nolūkam atbilst daudz vairāk nekā kūtrs cilvēks. Kungs pats pastāvīgi darbojas, un pēc Viņa plāna, kalpojot cilvēkiem, strādā arī eņģeļi. Ja kāds raugās uz Debesīm, domājot par laisku dzīvi mūžībā, tas noteikti pievilsies, jo Debesu ekonomiskās struktūras neparedz sagādāt apmierinājumu slinkiem cilvēkiem. Tomēr smagi strādājošajiem ir apsolīta dusa, jo uzticīgie kalpi pēc darba tiks aicināti ieiet sava Kunga priekā. Viņi ar gandarījumu noliks savus darbarīkus un miera pilnajos apstākļos, kas sagatavoti tiem, kuri būs ieguvuši uzvaru, pateicoties Kristus krustam, aizmirsīs steigu un cīņas troksni. [217]
