Dārgā Dieva Dēla darbs, kurš savā dievišķajā Personā savienoja radījumu ar Radītāju, iznīcīgo ar Mūžīgo, ir temats, kas mūsu domas varētu nodarbināt visu dzīves laiku. Kristum bija uzdevums stiprināt citu pasauļu iemītnieku nevainību un lojalitāti, kā arī glābt šīs Zemes pa-zudušos un bojā ejošos cilvēkus. Viņš nepaklausīgajiem sagatavoja ceļu Dieva uzticības atgūšanai, un līdztekus [254] nodrošināja aizsardzību nekritušajām būtnēm, lai tās neskartu samaitāšana.
Kamēr mēs priecājamies, ka ir nekad nekritušas pasaules, to iemītnieki slavē un godā Jēzu Kristu par Viņa plānu glābt grēkam pakļautos Ādama dēlus un stiprināt viņus pašus to nevainībā un rakstura skaidrībā. Tā pati spēcīgā roka, kas pacēla cilvēces ģimeni no sabrukuma, kurā sātans to bija ierāvis ar savām kārdināšanām, citu pasauļu iemītniekus pasargā no grēka. Ikvienai pasaulei plašajā bezgalībā nepieciešamas Debesu Tēva un Dēla rūpes un aizgādība; un šīs rūpes pastāvīgi bauda arī kritusī cilvēce. Ar savu Vidutāja darbu Kristus glābj cilvēkus un reizē aizsargā grēkā nekritušās pasaules. Vai šie temati nav pietiekoši iespaidīgi un svarīgi, lai nodarbinātu mūsu domas, pamudinot apbrīnot un pielūgt Dievu?
