Pat trūcīgs jaunietis, būdams čakls un taupīgs, var kaut ko sakrāt Dieva darbam. Kad man bija tikai divpadsmit gadi, es jau zināju, ko nozīmē taupīt. Kopā ar māsu arī es iemācījos amatu un, lai gan mēs dienā nopelnījām tikai divdesmit piecus centus, tomēr varējām nedaudz atlicināt misijas darbam. Beidzot mēs tā bijām sakrājušas trīsdesmit dolārus. Un, kad pie mums nonāca vēsts par Kunga drīzo atnākšanu un izskanēja aicinājums pēc palīgiem un līdzekļiem, mēs uzskatījām par priekštiesību nodot tēvam vairāk kā trīsdesmit dolārus un lūdzām viņu šo summu izlietot traktātiem un brošūrām, lai vēsti varētu nosūtīt tiem, kas vēl atradās tumsā. [300]
Visiem, kas nonāk saskarē ar Dieva darbu, ir pienākums mācīties taupību laika un naudas izlietošanā. Tie, kas ļaujas slinkumam, līdz ar to apliecina, ka visai maz vērtē mums uzticēto brīnišķo patiesību. Viņiem nepieciešams apgūt čaklas dzīves iemaņas un tad darboties Dievam par godu.
