Pilnveidošana var būt bīstama tēma, ja tā liek mums raudzīties uz sevi un saviem darbiem.
Brīdinājums: pilnveidošanas pētīšana var kaitēt jūsu garīgajai veselībai!
Lai gan tā ir taisnība, mums nevajadzētu izvairīties no šīs tēmas, jo tā tomēr ir Bībeles mācība. Bet tās pētīšana var kļūt bīstama, ja uzmanība tiek pievērsta sev. Brīžos, kad tā nav pievērsta Kristum, mēs kritīsim, cietīsim neveiksmi un grēkosim. Mēs varam droši pētīt pilnveidošanu tikai tad, ja atceramies, ka tas ir Dieva darbs mūsos, nevis mūsu pašu veikums. Un, ja pilnveidošana ir tikai Dieva darbs, tad tās pētīšana koncentrēs uzmanību uz Viņu, nevis sevi.
Bībelē ir aprakstīta triju veidu pilnveidošana. Mēs varam būt nevainojami piedzimstot, nevainojami izaugsmē un nevainojami raksturā. Dažreiz jūs dzirdat, kā cilvēki pārrunā tādu Rakstu vietu kā, piemēram, Mateja 5:48: “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” Un viņi saka: “Tur nav domāts “pilnīgi”, bet gan “nobrieduši”.”
Bet vārds “nobriedis” ir spēcīgāks nekā “pilnīgs”. Mazs bērniņš var būt pilnīgs, kad tas savā nodabā vāvuļo un dūdo. Bērns var būt pilnīgs, dauzoties ar kaimiņu bērniem. Bet, ja viņš vēl 20 gadu vecumā uzvestos tāpat kā bērnībā, mums būtu jāsāk uztraukties.
Būt pilnīgam raksturā nozīmē būt ne tikai pilnīgam piedzimstot un izaugsmē, bet arī briedumā.
Marka 4:28 teikts: “Papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā.” Var būt nevainojams stiebrs; var būt arī nevainojama vārpa. Bet nobrieduši graudi vārpā nozīmē gan pilnību, gan briedumu. Mēs varam būt pilnīgi katrā attīstības fāzē.
Tātad Bībele mums māca, ka pilnveidošana ir iespējama. Bībele māca arī to, ka pilnveidošana ir Dieva darbs, ne mūsu, kā jau to pamanījām iepriekšējā nodaļā. Un vēl Bībele māca šādu lietu: mums nekad nevajadzētu apgalvot, ka esam pilnīgi; patiesībā šāds apgalvojums pierādītu, ka mēs tādi neesam! Ījaba 9:20 teikts: “Ja man būtu taisnība, tad mana mute pati mani nosodītu, un, ja es būtu bez vainas, tad Viņš tomēr mani padarītu par vainīgu.”
Neviens, kurš apgalvo, ka ir svēts, patiesībā tāds nav. Tie, par kuriem Debesu grāmatās veikta atzīme, ka viņi ir svēti, šo faktu neapzinās un nekad nelielīsies, ka būtu labi. Patiesi taisns cilvēks neapzinās, ka ir labs un dievbijīgs. Jo tuvāk jūs nāksit Jēzum, jo nepilnīgāks sev šķitīsit. Tas būs tāpēc, ka jūsu redze kļūs skaidrāka un nepilnības taps redzamas plašākā un izteiktākā kontrastā ar Viņa nevainojamo dabu. Tas ir pierādījums, ka sātana centieni maldināt ir zaudējuši savu varu; ka Dieva Gara dzīvību dodošā ietekme jūs sāk atmodināt.
Ja, nākdami tuvāk Jēzum, mēs sev šķitīsim aizvien nepilnīgāki, tad pilnveidošana nevar būt domāta, lai saistītu mūsu uzmanību, jo mēs nezināsim, kad esam to saņēmuši. Šajā procesā mūsu pienākums ir turpināt nākt tuvāk Jēzum un uzlūkot Viņu. Viņš parūpēsies par pārējo.
Lai uzvarētu grēku savā sirdī, katram būs jāizcīna grūta cīņa. Brīžiem tas ir ļoti sāpīgs un drosmi atņemošs darbs, jo, redzēdami sava rakstura trūkumus, mēs turpinām raudzīties uz tiem, kad mums patiesībā vajadzētu uzlūkot Jēzu un ietērpties Viņa taisnošanas mētelī.
Bet, kamēr vien mēs atceramies, ka pilnveidošana ir Dieva darbs mūsu labā, un kamēr turpinām uzlūkot Viņu un paļauties uz Viņu, lai Kungs sasniegtu to, kas šajā jomā veicams, mēs varam droši pētīt Viņa apsolījumus par šo tēmu. Mēs varam priecāties par to, ko Viņš ir darījis, lai atgūtu mūs no grēka varas.
