Un notiks, pirms viņi sauc,
Es viņiem jau atbildēšu.
(Jesajas 65:24)
„Džim, ko tu galu galā te augšā dari?” Vorens jautāja.
Es varēju lasīt viņa domas. Skaidrs, viņš bija pārliecināts, ka velti šķiežu savu dzīvi te, kalnos, kamēr lejā, pilsētā, būtu varējis pelnīt lielu naudu. Vorens bija ieradies aplūkot kādu nomaļu īpašumu, un tā mēs ar Vorenu un viņa sievu, kura gaidīja mazuli, kratījāmies manā furgonā pa bedrainajiem lauku ceļiem, lai nokļūtu līdz viņu iecerētajam zemes gabalam.
„Nu, Voren,” es iesāku, „redzi, es esmu kristietis, un mēs šeit ieradāmies tāpēc, ka...”
„Izbeidz, Džim!” Vorens noskaldīja. „Es neesmu kristietis, un es neticu kristietībai. Es negribu par to vairs neko dzirdēt!”
Pēkšņi manas automašīnas šaurībā vēsmoja nepārprotams naidīgums. Kā gan Dievs var aizsniegt tādu cilvēku kā Vorens? es domāju. Tomēr jutu vajadzību pateikt vēl ko, un, klusībā pielūdzis, atbildēju: „Voren, atvēli man tikai vēl pāris minūšu sava laika, un es tev nekad vairs neteikšu ne vārda par kristietību. Voren, Dievs, kuru esmu iepazinis šajos kalnos, tevi tik ļoti mīl, ka, pat neskatoties uz to, ka tu Viņu noraidi, kādudien, kad Viņš būs tev vajadzīgs, Viņš būs tev līdzās. Kādudien tev būs nepieciešams mans Dievs!”
Ja pirms brīža gaisotne manā furgonā bija vēsa, pēc šiem vārdiem tā kļuva ledus auksta. Šķiet, ka ar saviem komentāriem biju visu padarījis vēl sliktāku. Mēs nokārtojām savas lietas, un Vorens aizbrauca, bet atmiņas par mūsu sarunu man atgādināja par paša atsvešināšanos no Dieva. Manās ausīs atbalsojās paša vārdi: „Kādudien, kad Viņš būs tev vajadzīgs, Viņš būs tev līdzās. Kādudien tev būs nepieciešams mans Dievs.”