„Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet
tam!” Bet tauta viņam neatbildēja ne vārda.”
(1. Ķēniņu 18:21)
Asaras no manām acīm plūda bez apstājas. Atsevišķas lāses veidoja straumītes; dažas no tām plūda pār maniem vaigiem un pilēja gultā, citas, veikušas ceļu pāri degunam, krita uz Bībeles. Nezinu, cik ilgi tā biju sēdējis. Sallija pamodās un skatījās uz mani. „Mīļais, kāpēc tu raudi?” viņa jautāja.
Ar ko gan lai sāk? Es prātoju. Vai lai sāku ar nedēļas nogales uzstāšanos? Vai lai atgriežos pie uzaicinājuma? Kā lai es to izskaidroju, ja Sallija neviļus ir bijusi iesaistīta jau no paša sākuma?
Beidzot nolēmu sākt no vislabākās vietas – sākuma. Tā es dziļi ievilku elpu un sāku stāstu par ceturto pagrieziena punktu. Vebstera vārdnīca pagrieziena punktu definē kā lietu, ap kuru kaut kas griežas, centrālo, izšķirošo vai kritisko punktu. Tajā rītā ar Salliju biju nonācis pie lēmuma, kas pilnīgi noteikti atbilda šim raksturojumam. Patiesībā tas bija viens no vairākiem pagrieziena punktiem manā dzīvē un ceturtais pēc kārtas, ko apzinājos savās attiecībās ar Dievu.
Kad pirmo reizi uzzināju par Dieva Vārdu un sapratu, ka tas ir kas vairāk par leģendām un pātariem, es ātri vien nonācu pie pirmā pagrieziena punkta savās attiecībās ar Kungu. Ja biju pieņēmis Viņa Vārdu kā vienīgo dzīves vadlīniju un visā nopietnībā vēlējos izmantot dzīvē tajā atrodamās patiesības, manā dzīvesveidā bija jānotiek nozīmīgām pārmaiņām. Vai es labprāt gribēju ļaut Dievam tādu varu manā dzīvē?
Es nolēmu veikt šīs izmaiņas un pieņemt Viņa atklāto gribu manai dzīvei. Tādējādi izmainījās veids, kā es uztvēru pats sevi un savu ģimeni. Es pārtraucu smēķēt un dzert, jo tagad raudzījos uz savu ķermeni kā Dieva namu. Kristus bija miris par mani un atpircis mani par savas dzīvības cenu, tāpēc es vairs nepiederēju sev pašam un nevarēju darīt ar sevi visu, kas ienāk prātā.
Kad es par Bībeli uzzināju vairāk, mēģināju dalīties savās zināšanās, un mana dedzība – kas balstījās vislabākajos nolūkos – iedzina ķīli starp manu paplašināto ģimeni un mani pašu. Izvēle censties sekot Dieva Vārdam dramatiskā veidā izmainīja manas dzīves virzienu. Tādējādi mans pirmais pagrieziena punkts bija Dieva Vārda pieņemšana par absolūtu autoritāti dzīvē. Sallija bija man cieši līdzās un pieņēma tos pašus grūtos lēmumus.
Mans otrais pagrieziena punkts pienāca tad, kad Dieva Vārda izpratne vadīja mani pievienoties draudzei, kas atšķīrās no tās, kurā biju uzaudzis. Daži cilvēki maina konfesijas tā, kā vairums no mums maina kreklus, bet man tas bija pasauli satricinošs solis. Zināju, ka pret reliģijas jautājumiem nevar izturēties vieglprātīgi. Man nebija viegli atzīt, ka tas vien, ka vecāki no visas sirds mani bija audzinājuši un mācījuši noteiktus uzskatus, nedarīja man reliģiju par praktisku, dzīvi mainošu spēku.
Trešais pagrieziena punkts bija tad, kad Dievs mani pārliecināja pārcelties uz dzīvi kalnos un atzīt, ka mums nepieciešama patiesa atgriešanās. Tā bija cīņa, jo tik daudzi, kurus bijām uzskatījuši par pamatotiem kristiešiem, pretojās mūsu plāniem un pūlējās pārliecināt, ka mēs kļūdāmies. Tagad mēs bez šaubām saprotam, ka mūsu izvēle bija pareiza.
Kāds varētu iebilst, ka pagrieziena punkts mūsu dzīvē ir ikreiz, kad pieņemam lēmumus un izdarām izvēles. Savā ziņā tā tas tiešām ir. Tomēr pagrieziena punkti, par kuriem es šoreiz runāju, ir izvēles ar tālejošām sekām, lēmumi, kas krasi izmaina mūsu dzīves gaitu.
Kad Mozus sūtīja uz Kānaānas zemi divpadsmit spiegus, desmit no viņiem izvēlējās sniegt tautai drosmi atņemošu ziņojumu par savu izlūkgājienu. Vienīgi divi saglabāja cerību. Tautai tas bija pagrieziena punkts! Ļaudis izvēlējās zaudēt dūšu un bēgt, un šī izvēle maksāja iespēju baudīt apsolītās zemes labumus veselai paaudzei.
