Uz mana galda atrodas Džīna Kranca fotogrāfija ar viņa autogrāfu. Tā šeit ir, lai man atgādinātu – kad esmu kārdināts zaudēt dūšu vai vienkārši izpildāmais uzdevums šķiet pārlieku grūts – neveiksme nav viena no izvēlēm, viens no variantiem. Mans Dievs jau ir guvis uzvaru pār visiem spēkiem, kas tiecas mani nomākt. Viņam ir risinājums visām manām grūtībām, katrai manai mazdūšībai. Viņš atrodas līdzās un vēlas man palīdzēt, cerot un ilgojoties, lai es tikai palūgtu.
Ja tas būtu vajadzīgs, Dievs nodotu manā rīcībā visus debesu spēkus, tomēr es pārāk bieži esmu apraudājis savu likteni un pavēris ceļu bailēm. Mēs piedzīvojam neveiksmes, kaut arī neveiksmei nav jābūt vienam no variantiem. Es, to sacīdams, negribu rādīt ne uz vienu ar pirkstu, es runāju kā cilvēks, kurš pats to piedzīvojis. Turklāt es to saku kā cilvēks, kurš ir sapratis, ka, pilnībā paļaujoties uz debesu Dievu, ciest neveiksmi nav iespējams.
Ko gan jūs varat zaudēt, izmēģinot Dieva ceļu? Kungs nekad jūs nespiedīs kalpot Viņam. Ja jūsu dzīve nav kļuvusi laimīgāka, laulība patīkamāka un ģimene saskanīgāka, Viņš atļauj jums doties prom un rīkoties atkal pēc saviem ieskatiem.
Pat ja esat Viņu ignorējis gadiem ilgi, Viņš aizvien ir gatavs jums palīdzēt – tajā pašā brīdī, kad to atļausit. Kaut arī neesmu vienmēr precīzi sekojis visiem Viņa norādījumiem, es Viņa spēkā cenšos savu grēka sakropļoto kuģi noturēt debesu virzienā. Es ceru un lūdzu, lai jūs rīkotos līdzīgi.
Ja jūs tā darīsit, tad kādudien, un tas būs drīz, mēs – jūs un es – redzēsim pilsētu, kuras vārti ir darināti no pērlēm un kuras ielas ir bruģētas ar zeltu. Ārpus pilsētas vārtiem es varu iztēloties plašus klajumus, kas pakāpeniski pāriet krāšņos pauguros, aiz kuriem slejas majestātiskas kalnu galotnes. Es vēlos pētīt un iepazīt šos mierpilnos pakalnus un dzīvos strautus kopā ar savu sievu, saviem dēliem, dēlu sievām un viņu bērniem. Es vēlos ieiet kopā ar saviem dēliem pa debesu vārtiem un redzēt, kā viņi no paša Kristus rokām saņem dzīvības vainagus.
Sapulcinot savu ģimeni – savu komandu – vienā lielā apskāvienā, vēlos izsaukties: „Sallij, Metjū, Endrjū – un arī jūs – mēs esam mājās!”
