Dievs izveda israēliešus no Ēģiptes, lai nometinātu tos Kānaānā kā svētu un laimīgu tautu. Šī mērķa dēļ Viņš tos pakļāva īpašai audzināšanai, kā viņu pašu, tā pēcnācēju labā. Ja tie labprāt būtu aizliegušies ēstkārei, paklausot Viņa gudrajiem ierobežojumiem, tad vājumu un slimības savā vidū nepazītu. Viņu pēcnācēji būtu kā fiziski, tā garīgi stipri cilvēki. Tiem būtu skaidra izpratne par patiesību un savu pienākumu, asas izšķiršanās spējas un veselīgs spriedums. Viņu nevēlēšanās pakļauties Dieva ierobežojumiem un prasībām lielā mērā neļāva tiem aizsniegt to augsto līmeni, kādu Dievs vēlējās, lai viņi sasniegtu, un saņemt tās svētības, kuras Viņš bija gatavs dot. [379] Dziesminieks saka: “Viņi kārdināja Dievu savās sirdīs, prasīdami barību pēc savas iekāres. Un viņi runāja pretī Dievam, sacīdami: “Vai Dievs var klāt galdu tuksnesī? Redzi, Viņš ir gan sitis klinti, ka iztecēja ūdens un plūda strauti, bet vai Viņš var savai tautai arī dot maizi un gaļu?” Tāpēc, kad tas Kungs to dzirdēja, Viņš apskaitās, un uguns iededzās pret Jēkabu un dusmas pacēlās pret Israēlu.” (Ps. 78:18-21) Kurnēšana un sacelšanās bija biežas parādības jau ceļojuma laikā no Sarkanās jūras līdz Sinajam, bet, juzdams līdzi viņu neizpratnei un aklumam, Dievs tad vēl ļaužu grēkus nepiemeklēja ar sodībām. Pēc tam Viņš tiem atklājās pie Horeba. Tie tur saņēma lielu gaismu, būdami liecinieki Dieva majestātiskumam, varenībai un žēlastībai, tādēļ tagad viņu neticībai un neapmierinātībai vairs nebija vainu mīkstinošu apstākļu. Turklāt viņi derībā bija solījušies pieņemt Jehovu par savu Ķēniņu un paklausīt Viņa autoritātei. Tagad kurnēšana nozīmēja sacelšanos un kā tādai tai vajadzēja saņemt ātru un redzamu sodu, ja Israēlu gribēja pasargāt no anarhijas un bojāejas. “Tā Kunga uguns iedegās kara nometnes stūros un tos aprija.” (4. Moz. 11:1) Visvainīgākos kurnētājus iznīcināja zibens no padebeša.
Tauta izmisumā lūdza Mozu aizrunāt viņu labā pie Kunga. Viņš to arī darīja, un uguns norima. Pārciestā soda piemiņai viņš šo vietu nosauca Tabēra (degošā).
Bet drīz vien ļaunums pieauga vēl vairāk nekā pirms tam. Tā vietā, lai dzīvi palikušie pazemotos un nožēlotu savu vainu, šķita, ka šis sods viņu kurnēšanu vēl pavairoja. Ļaudis visās malās pulcējās pie savu telšu durvīm, raudāja un žēlojās: “Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad arī Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt: “Kas mums dos ēst gaļu? Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus! Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!”“
Tā viņi izteica savu neapmierinātību par Radītāja sagādāto barību, kaut gan tiem bija pastāvīgs pierādījums, ka manna ir piemērota ļaužu vajadzībām, jo, neskatoties uz pārvaramām grūtībām, nevienā viņu ciltī nebija neviena vāja vai nevesela cilvēka.
Mozus nezināja, ko darīt. Viņš bija lūdzis, lai Israēlu neiznīcina, kaut arī viņa pēcnācēji tad būtu varējuši kļūt par lielu tautu. Savā mīlestībā pret ļaudīm tas bija izsaucies, lai labāk viņa vārdu izdzēš no dzīvības grāmatas, nekā tos nodod iznīcībai. Viņš šīs tautas labā bija riskējis ar visu, un lūk, kāda tagad bija atbilde! [380] Savās grūtībās un pat iedomātajās ciešanās tie vainoja viņu; to bezdievīgā kurnēšana rūpju un atbildības nastu, zem kuras tas jau grīļojās, padarīja divkārt grūtu. Savā izmisumā viņš pat tika kārdināts neuzticēties Dievam. Arī viņa lūgšana jau gandrīz līdzinājās apsūdzībai. “Kāpēc Tu savam kalpam esi sagādājis tādu grūtumu? Un kādēļ es neesmu atradis Tavās acīs žēlastību, ka Tu esi licis visas tautas nastu uz maniem pleciem? (..) Kur lai es ņemu gaļu, ko celt šai tautai priekšā? Jo tie raud, manā priekšā sacīdami: “Dod mums ēst gaļu!” “Es viens pats nevaru nest visu šo tautu, jo tas man ir pārāk smagi!”
Kungs uzklausīja viņa lūgšanu un pavēlēja sapulcināt septiņdesmit Israēla cilšu vecākos — vīrus, kas bija ne tikai gados veci, bet kam bija arī veselīgs spriedums un piedzīvojumi. “(..) un ved tos pie saiešanas telts, un lai tur viņi nostājas kopā ar tevi. Tad Es nonākšu un ar tevi tur runāšu, un no tā gara, kāds tev ir, Es ņemšu un likšu to viņos, un viņiem būs nest tautas nastas, lai tev nav vienam pašam viss jānes.”
Kungs atļāva Mozum pašam izvēlēties uzticamākos un spējīgākos vīrus, lai tie dalītos ar viņu atbildībā. Viņu iespaidam vajadzēja savaldīt ļaužu mežonīgo straujumu un klusināt viņu tieksmes dumpoties; tomēr šo vīru paaugstināšana galu galā varēja novest pie ļaunām sekām. Tie nekad nebūtu izraudzīti, ja Mozus būtu parādījis ticību atbilstoši tiem pierādījumiem, kādus viņš bija saņēmis par Dieva laipnību un spēku. Bet viņš bija pārspīlējis savas grūtības un savu kalpošanu, līdz gandrīz aizmirsa, ka ir tikai ierocis, kuru izmanto Dievs. Pat ne vismazākā mērā viņš nebija atvainojams tā kurnēšanas gara pieņemšanā, kas bija visa Israēla lāsts. Ja viņš pilnībā būtu paļāvies uz Dievu, tad Kungs to pastāvīgi vadītu un dotu tam spēku katrai vajadzībai.
Mozus saņēma pavēli sagatavot tautu tam notikumam, ko Kungs viņu labā bija nodomājis darīt. “Bet tautai saki: Dariet sevi svētus rītdienai! Tad jūs ēdīsit gaļu, jo jūs esat priekš tā Kunga ausīm gaudušies, sacīdami: “Kas dos mums ēst gaļu? Mums tik labi klājās Ēģiptes zemē!” — Tāpēc tas Kungs dos jums ēst gaļu, un jūs to baudīsit. Jūs to neēdīsit vienu nedz divas dienas, nedz piecas dienas, nedz desmit dienas un nedz arī [381] divdesmit dienas. Nē, bet veselu mēnesi, kamēr tā jums izies cauri jūsu nāsīm un galīgi apniks, tāpēc ka jūs to Kungu esat atmetuši, kas ir jūsu vidū, un esat Viņa priekšā raudājuši, sacīdami: “Kāpēc mēs esam iznākuši no Ēģiptes zemes?””
“Seši simti tūkstošu kājnieku ir tautā, kuras vidū es atrodos,” izsaucās Mozus, “bet Tu esi sacījis: “Es tiem došu gaļu, un tie to ēdīs veselu mēnesi!” Vai tad kādus sīklopus un liellopus varēs viņu vajadzībām nokaut, ka viņiem pietiktu? Jeb vai visas jūras zivis būs sapulcināt, lai viņiem to būtu pietiekami?”
Te Mozus saņēma rājienu par paļāvības trūkumu. “Vai tad tā Kunga roka ir kļuvusi īsāka? Tagad tu redzēsi, vai piepildīsies Mani vārdi, vai ne!”
Mozus atkārtoja draudzei Kunga teikto un paziņoja par septiņdesmit vecāko izraudzīšanu. Lielā vadoņa norādījumi šiem izraudzītajiem vīriem ar pilnām tiesībām var noderēt par paraugu mūslaiku tiesnešu un likumdevēju taisnīgumam un godīgumam. “Izklaušiniet lietas jūsu brāļu starpā un spriediet taisnu tiesu starp ikvienu cilvēku un tā ciltsbrāli (..). Tiesā neuzlūkojiet neviena vaigu, kā mazo, tā lielo, uzklausiet, nebīstieties ne no viena, jo tiesa pieder Dievam (..).” (5. Moz. 1:16,17)
Kad Mozus sapulcināja šos septiņdesmit pie saiešanas telts, “Kungs nonāca mākonī un uz to runāja un ņēma no gara, kas bija viņa, un lika to septiņdesmit vecajos, un notikās, kad gars tajos palika, tad tie runāja kā pravieši, bet ne vienmēr tie tā darīja.” Līdzīgi mācekļiem Vasarsvētku dienā, tie tika ietērpti “spēkā no augšienes”. Kungam labpatika viņus tā sagatavot turpmākajam darbam un pagodināt draudzes klātbūtnē, lai tā viņiem uzticētos kā Dieva izredzētiem vīriem, kam kopā ar Mozu jāpārvalda Israēls.
Tas atkal bija pierādījums lielā vadoņa cēlajam, nesavtīgajam garam. Divi no septiņdesmit, pazemīgi uzskatīdami sevi par necienīgiem tik atbildīgam darbam, nepievienojās saviem brāļiem pie saiešanas telts, bet Kunga Gars nāca pār viņiem, kur tie atradās, un arī viņos atklājās praviešu dāvanas. Kad Jozua to uzzināja, viņš gribēja novērst tādu nekārtību, jo baidījās, ka tas varētu ienest šķelšanos. “Mozu, mans kungs, aizliedz tiem!” [382] Bet saņēma atbildi: “Vai tu esi manu tiesību aizstāvis? Ak, kaut tā Kunga tauta visi būtu pravieši, un kaut tas Kungs savu Garu pār viņiem visiem dotu!”
Tad stiprs vējš, pūzdams no jūras, atnesa paipalu barus “šeit vienas dienas gājuma puslokā un tur vienas dienas gājuma puslokā, visapkārt ap nometni divi olektis augstu kārtu virs zemes”. (4. Moz. 11:31) Ļaudis strādāja visu dienu un nakti, un vēl nākamo dienu, savākdami tik brīnišķīgā veidā doto barību. Tā tika sakrāts milzīgs daudzums. ”Kas maz bija salasījis, tam tomēr bija desmit homēras.” Visu, kas nebija vajadzīgs ikdienas lietošanai, saglabāja žāvējot, tā ka krājumu pietika veselam mēnesim, kā bija apsolīts.
Dievs deva ļaudīm to, ko tie stūrgalvīgi vēlējās, bet kas nemaz nebija vajadzīgs viņu patiesai labklājībai, jo tie vienkārši negribēja apmierināties ar lietām, kas tiem nāca par labu. Viņu dumpīgās iegribas tika piepildītas, bet nācās ciest arī attiecīgas sekas. Sākās neapvaldīta uzdzīve, un viņu nesātība drīz vien tika sodīta, jo “Kungs piemeklēja ļaudis ar ļoti lielām mocībām.” Daudzus aizrāva nežēlīgs drudzis, kamēr vainīgākie tika iznīcināti tūlīt, līdz ko tie aizskāra iekāroto barību.
Nākamajā nometnes vietā Hacerotā, kad tie bija atstājuši Tabēru, Mozu gaidīja vēl rūgtāks pārbaudījums. Ārons un Mirjama tautā ieņēma augsti godātu vadītāju stāvokli. Abiem bija Praviešu Gara dāvana, un abi pēc Dieva nodoma bija saistīti ar Mozu ebreju atbrīvošanā. Es esmu “tavā priekšā sūtījis Mozu, Āronu un Mirjamu”, — tā varam lasīt Mihas citētos Kunga vārdus. Mirjamas stiprais raksturs parādījās pavisam agri, kad viņa vēl kā bērns pie Nīlas sargāja grozu, kurā bija paslēpts Mozus. Dievs izmantoja viņas pašsavaldīšanos un taktu, lai saglabātu savas tautas atbrīvotāju. Bagātīgi apdāvināta kā dzejniece un mūziķe, Mirjama bija vadījusi Israēla sievietes dziesmās un dejās pie Sarkanās jūras. Ļaužu mīlestības un Debesu pagodināšanas ziņā viņa stāvēja tūlīt aiz Mozus un Ārona. Bet tas pats ļaunums, kas kādreiz Debesīs izraisīja šķelšanos, atrada vietu arī šīs Israēla sievietes sirdī, un tai netrūka līdzjutēju viņas neapmierinātībā.
