Izraugot septiņdesmit vecākos, Mirjamai un Āronam netika prasīts padoms, un viņos pamodās greizsirdība pret Mozu. [383] Jetrus apmeklējuma laikā, israēliešiem vēl atrodoties ceļā uz Sinaju, Mozus ātri pieņēma sievas tēva padomu, un Ārons un Mirjama sāka baidīties, ka Jetrus iespaids uz lielo vadoni varētu pārspēt viņu ietekmi. Organizējot vecāko padomi, viņi juta, ka netiek ņemts vērā viņu abu stāvoklis un autoritāte. Mirjama un Ārons nekad neizprata to rūpju un atbildības smagumu, kas gūlās uz Mozu, bet, tā kā viņi bija izraudzīti tam par palīgiem, tad domāja, ka tie līdzīgi dalās ar Mozu vadīšanas grūtībās, un uzskatīja, ka vēl citu palīgu izraudzīšana ir pilnīgi nevajadzīga.
Mozus izjuta viņam uzticētā lielā darba svarīgumu tā, kā neviens cilvēks to nekad nav izjutis. Viņš atzina pats savu nespēku un darīja Dievu par savu padomdevēju. Ārons sevi vērtēja daudz augstāk un uz Kungu paļāvās mazāk. Viņš nonāca strupceļā, kad tam bija uzticēta atbildība, un pierādīja, cik vājš ir tā raksturs, tik pazemojošā veidā samierinoties ar kalpošanu elkiem pie Sinaja. Bet skaudības un godkāres aklumā Ārons un Mirjama pazaudēja skaidru izpratni. Āronu Dievs bija augsti pagodinājis, izredzēdams viņa ģimeni svētajam priesteru darbam, bet tieši tas tagad vēl pavairoja viņa tieksmi uz paaugstināšanos. Un tie sacīja: “Vai tas Kungs tiešām tikai vien ar Mozu ir runājis? Vai Viņš nav arī ar mums runājis?” (Sk. 4. Moz. 12. nod.) Uzskatīdami sevi vienādi no Dieva pagodinātus, viņi domāja, ka ir pilnvaroti uz tādu pašu stāvokli un autoritāti kā Mozus.
Padodamās neapmierinātības garam, Mirjama atrada iemeslu sūdzēties par notikumiem, kurus Dievs sevišķā kārtā bija pieļāvis. Viņai nepatika Mozus precības. Tas, ka viņš bija ņēmis sievu no citas tautas, ne no ebrejiem, apvainoja viņas ģimenes nacionālo lepnumu. Pret Ciporu tā izturējās ar vāji slēptu nicināšanu.
Lai gan Mozus laulātā draudzene ir nosaukta par etiopieti (4. Moz. 12:1), viņa tomēr bija midianiete un līdz ar to no Ābrahāma pēcnācējiem. No ebrejiem tā izskata ziņā atšķīrās ar mazliet tumšāku ādas krāsu. Lai gan nebūdama israēliete, Cipora tomēr bija dzīvā Dieva pielūdzēja. Viņa bija kautrīga, atturīga, laipna un piemīlīga, un to dziļi apbēdināja ciešanu skati. Šī iemesla dēļ Mozus tai lika griezties atpakaļ uz Midianu, kad tam bija jādodas uz Ēģipti. Viņš gribēja tai aiztaupīt sāpes, ko tā izjustu, redzēdama Ēģiptes mocības. [384]
Kad Cipora tuksnesī atkal pievienojās savam vīram, viņa redzēja, kā rūpju nasta izsmēla tā spēkus, tādēļ savas bažas izteica Jetrum, kas nāca ar priekšlikumu atvieglot Mozus pienākumu slogu. Tas bija galvenais iemesls Mirjamas nepatikai pret Ciporu. Iedomātās nevērības sāpināta, kas it kā skāra viņu pašu un Āronu, tā Mozus sievu uzlūkoja par galveno vainīgo, domādama, ka Ciporas iespaids ir atturējis Mozu aicināt viņus pie padomu došanas, kā tas tika darīts agrāk. Ja Ārons būtu nostājies stingri par taisnību, tad varētu šo ļaunumu apturēt, bet tā vietā, lai rādītu Mirjamai tās rīcības grēcīgumu, viņš juta tai līdzi, uzklausīdams viņas apsūdzības, un līdz ar to piedalījās tās greizsirdībā.
Mozus panesa viņu apvainojumus klusējot, neko nepārmetot. Grūta darba un gaidīšanas gados Midianā gūtie piedzīvojumi, tur attīstītais lēnprātības un pazemības gars bija Mozu sagatavojis pacietīgi panest ļaužu neticību un kurnēšanu, kā arī to personu lepnību un skaudību, kuriem vajadzēja būt viņa uzticamākajiem palīgiem. “Bet vīrs Mozus bija ļoti lēnprātīgs, vairāk nekā visi cilvēki virs zemes”, un tieši tāpēc viņam tika piešķirta dievišķā gudrība un vadība vairāk nekā citiem. Svētie Raksti saka: “Pazemīgos Viņš vada savā taisnībā un tiem, kas pazemoti, Viņš māca savu ceļu.” (Ps. 25:9) Pazemīgos vada Kungs, jo tie ļaujas mācīties un labprāt pieņem norādījumus. Tie sirsnīgi vēlas iepazīt un darīt Dieva prātu. Pestītājs ir apsolījis: “Ja kas grib Viņa prātu darīt, tas sapratīs, vai mana mācība ir no Dieva (..).” (Jāņa 7:17) Ar pravieša Jēkaba vārdiem Viņš paskaidro: “Bet ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.” (Jēk. 1:5) Bet Viņa apsolījums attiecas tikai uz tiem, kas ir labprātīgi pilnībā nodoties Kungam. Dievs nevienu nespiež, tāpēc Viņš arī nevar vadīt tos, kas ir par lepniem, lai ļautos pamācīties, un kas vēlas iet paši savu ceļu. Par divkosīgiem cilvēkiem, kas grib sekot paši savam prātam un tomēr saka, ka vēlas darīt Dieva prātu, ir rakstīts: “Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli (..), lai nedomā, ka viņš no tā Kunga ko saņems.” (Jēk. 1:7,8)
Dievs bija izredzējis Mozu un tam devis savu Garu, bet Mirjama un Ārons ar kurnēšanu bija vainīgi neuzticībā [385] ne tikai pret viņiem izvēlēto vadoni, bet arī pret pašu Dievu. Dumpīgie apsūdzētāji tika atsaukti pie saiešanas telts un nostādīti vaigu vaigā ar Mozu.
“Tad tas Kungs nonāca mākoņa stabā, un Viņš stāvēja saiešanas telts durvīs: un Viņš sauca Āronu un Mirjamu, un tie abi iznāca ārā.” Viņu pretenzijas attiecībā uz Praviešu Gara dāvanu nebija apstrīdamas. Dievs varēja uz viņiem runāt ar atklāsmēm un sapņiem. Bet Mozum, par kuru pats Kungs bija teicis, ka “tas ir uzticīgs visā Manā namā”, tika dota tuvāka satiksmes iespēja. Ar Mozu Dievs runāja muti pret muti. “(..) kāpēc jūs nebīstaties runāt pret manu kalpu Mozu? Un tas Kungs iekaisa savās dusmās pret tiem un aizgāja no viņiem.” Kā zīme Dieva nepatikai no svētnīcas pazuda padebesis, bet Mirjama tika sodīta. Viņa kļuva “spitālīga, balta kā sniegs”. Āronu vēl saudzēja, bet ar Mirjamas sodīšanu arī viņš saņēma stingru rājienu. Tagad viņa lepnība bija pazemota putekļos. Ārons atzina savus grēkus un lūdza, lai viņa māsai neļautu iet bojā šajā pretīgajā un nāvīgajā sodībā. Paklausot Mozus lūgšanas, viņa no spitālības tika šķīstīta. Tomēr septiņas dienas tā bija izslēgta no nometnes. Cienot viņas augsto stāvokli un bēdājoties par smago sitienu, kas pār to nāca, visi ļaudis palika Hacerotā, gaidot tās atgriešanos.
Šai Dieva nepatikas izpausmei vajadzēja brīdināt visu Israēlu un apspiest pieaugošo neapmierinātības un nedisciplinētības garu. Ja Mirjamas skaudība un greizsirdība netiktu redzami sodīta, tad tas novestu pie liela ļaunuma. Skaudība ir vissātaniskākā īpašība, kas var ieperināties cilvēka sirdī, radot visļaunākās sekas. Tāpēc arī gudrais vīrs saka: “Dusmas ir nemiera pilna lieta, niknums un bargums ir nesavaldāmi; bet kas var pastāvēt skaudības un greizsirdības priekšā!” (Sal. pam. 27:4) Tā bija skaudība, kuras dēļ iesākumā radās šķelšanās Debesīs, un padošanās tai ir nesusi cilvēkiem neizsakāmu postu. “Jo kur ir skaudība un ķildas, tur ir juceklis un visāda nelietība.” (Jēk. 3:16)
Nekad nevajadzētu uzskatīt par mazsvarīgu citu aprunāšanu vai viņu motīvu un rīcības tiesāšanu. “Kas savu brāli aprunā un savu brāli tiesā, aprunā likumu un tiesā likumu; bet ja tu likumu tiesā, tad tu neesi likuma darītājs, bet soģis.” (Jēk. 4:11) Ir tikai viens Tiesnesis — “kas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā, un atklās siržu nodomus (..).” (1. Kor. 4:5) [386] Kas pats iedrošinās tiesāt citus cilvēkus un tos nosodīt, tas sev piesavinās vienīgi Radītājam piederošās tiesības.
Bībele mūs īpaši brīdina neapvainot tos, kurus Dievs ir aicinājis kā savus sūtņus. Apustulis Pēteris, rakstīdams par atmestiem grēciniekiem, saka: “Pārdroši pārgalvji, tie nebīstas no godības eņģeļiem, bet zaimo tos, kamēr eņģeļi, kaut gan tie ir stiprumā un spēkā lielāki, nenosoda viņus, tos zaimodami Kunga priekšā.” (2. Pēt. 2:10,11) Un Pāvils savos norādījumos par tiem, kas pārvalda draudzi, saka: “Pret presbiteru nepieņem sūdzību bez diviem vai trim lieciniekiem.” (1. Tim. 5:19) Viņš, kas cilvēkiem uzlicis smago savas tautas vadīšanas un mācīšanas atbildību, prasīs no ļaudīm norēķinu par veidu, kādā tie izturas pret Viņa kalpiem. Mums jāgodā tie, kurus Dievs ir godājis. Sodība, kas nāca pār Mirjamu, ir kā brīdinājums visiem, kas padodas skaudībai un kurn pret tiem, kam Dievs uzlicis sava darba nastas.
