Kungam vajadzīgi cilvēki ar īstu ticību un veselu saprātu, cilvēki, kas atšķir patieso no nepatiesā, Katram jābūt modram, pētot un izvadot dzīvē mācības, kas sniegtas Jāņa ev. 17. nodaļā, kā arī pasargājot dzīvu ticību šī laika patiesībai. Mums vajadzīga tāda pašsavaldīšanās, kas darītu mūs spējīgus savus ieradumus saskaņot ar Kristus lūgšanu.
Tas, Kam ir autoritāte un vara, man rādīja, ka mums jāmācās sevi saskaņot ar Jāņa ev. 17. nodaļā uzrakstīto lūgšanu. Mums šī lūgšana jādara par mūsu studiju pirmo vielu. Katram evaņģēlija sludinātājam un katram ārstnieciskajam misionāram jāmācās šinī lūgšanā ietvertā zinātne. Mani brāļi un māsas, es lūdzu jūs pievērst uzmanību šiem vārdiem un pētīt tos ar klusu, pazemīgu, sagrauztu garu un ar veselīgām prāta spējām sava Dieva vadībā. Kas nemācas šai lūgšanā esošās mācības, tam draud vienpusīga attīstība, kuru nekāda audzināšana nākotnē vairs nevarēs pilnīgi izlabot.
"Es nelūdzu par šiem vien," sacīja Kristus, "bet arī par tiem, kas caur viņu vārdu Man ticēs; lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī tie ir viens Mūsos, lai pasaule tic, ka Tu Mani esi sūtījis.
Un Es godību, ko Tu Man esi devis, tiem esmu devis; lai tie ir viens, itin kā Mēs esam viens; Es tajos un Tu Manī, lai tie ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis un tos mīlējis, itin kā Tu Mani esi mīlējis.
Tēvs, Es gribu, ka, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, /240/ ko Tu Man esi devis, lai tie redz Manu godību, ko Tu Man esi devis, jo Tu. Mani esi mīlējis priekš pasaules iesākuma. Taisnais Tēvs, pasaule Tevi nav atzinusi, bet Es Tevi esmu atzinis; un šie ir atzinuši, ka Tu Mani esi sūtījis. Un Es tiem Tavu Vārdu esmu darījis zināmu un darīšu zināmu; lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, ir tajos un Es tajos." (Jāņa 17,20.-26.)
Dievs grib, lai Viņa bērni būtu vienoti. Vai viņi negaida kopīgu dzīvi vienās un tais pašās Debesīs? Vai Kristus ir dalīts? Vai Viņš piešķirs Saviem ļaudīm sekmes, pirms viņi neaizslaucīs visus ļauno aizdomu un nesaskaņu gružus, pirms strādnieki, vienoti mērķos, nenodos sirdi, prātu un spēkus darbam, kas Dieva acīs ir tik svēts? Vienprātība stiprina; nevienprātība vājina. Vienprātīgi savā starpā, saskanīgi strādājot priekš cilvēku glābšanas, mēs tiešām būsim "Dieva līdzstrādnieki". Tie, kas atsakās strādāt savstarpējā saskaņā, ļoti apkauno Dievu. Dvēseļu ienaidnieks priecājas redzēt tos strādājam pretēji viens otra nodomiem . Tādiem jākopj brāļu mīlestība un sirds maigums. Ja viņi spētu atvilkt nākotni aizsedzošo aizkaru un ieraudzīt savas šķelšanās sekas, tad viņi noteikti to nožēlotu.
Pasaule apmierināta skatās uz neapmierinātību kristiešu starpā. Neticīgajiem tas ļoti patīk. Dievs gaida pārmaiņu Savu ļaužu vidū. Mūsu vienīgā drošība šajās pēdējās dienās ir vienotība vienam ar otru. Nedosim sātanam iespēja norādīt uz mūsu draudzes locekļiem un sacīt: "Redziet, kā šie ļaudis, stāvēdami zem Kristus karoga, ienīst viens otru. Jums nav no viņiem jābīstas, kamēr viņi vairāk spēka /241/ izlieto, cīnīdamies viens ar otru, nekā cīņai pret manu varu.”
Pēc Svētā Gara nonākšanas mācekļi izgāja pasludināt augšāmcēlušos Pestītāju, domājot vienīgi par dvēseļu glābšanu. Viņi priecājās svēto sadraudzības jaukumā. Viņi bija maigi, rūpīgi, pašaizliedzīgi, gatavi uz katru upuri patiesības dēļ. Savstarpējā ikdienas satiksmē viņi atklāja mīlestību, kā Kristus to viņiem bija pavēlējis. Ar nesavtīgiem vārdiem un darbiem viņi centās šo mīlestību iededzināt citu sirdīs.
Ticīgajiem vienmēr vajadzēja kopt mīlestību, kas pēc Svētā Gara saņemšanas piepildīja apustuļu sirdis. Viņiem vajadzēja iet uz priekšu labprātīgā paklausībā jaunajam bauslim: "Itin kā Es jūs esmu mīlējis, ka arī jūs cits citu mīlat." (Jāna 13,34.) Vajadzēja pastāvēt tik ciešai vienībai ar Kristu, ka tā viņus darītu spējīgus izpildīt Viņa prasības. Vajadzēja paaugstināt Pestītāja spēku, kas varēja viņus taisnot caur Savu taisnību.
Bet tad pirmkristieši sāka viens otrā meklēt trūkumus. Kavējoties pie kļūdām, dodot vietu nelaipnai kritizēšanai, viņi pazaudēja no skata Pestītāju un Viņa atklāto lielo mīlestību pret grēciniekiem. Viņi kļuva stingrāki ārējās ceremonijās, prasīgāki ticības teorijā, asāki savā kritikā. Dedzībā notiesāt citus viņi aizmirsa paši savas kļūdas. Viņi aizmirsa Kristus mācīto brāļu mīlestības mācību. Un visbēdīgākais bija tas, ka viņi neapzinājās savu zaudējumu. Viņi nesaprata, ka laime un prieks pamazām attālinājās no viņu dzīves un ka drīz viņi staigās tumsā, bez Dieva mīlestības sirdī. /242/
Apustulis Jānis saprata, ka draudzē pazūd brāļu mīlestība, un tāpēc sevišķi kavējās pie šī jautājuma. Līdz pat savai nāves dienai viņš mudināja ticīgos uz pastāvīgu savstarpēju mīlestību. šī doma pildīja viņa vēstules draudzēm. "Mīļie, lai mēs cits citu mīlam," viņš raksta; "jo mīlestība ir no Dieva.... Dievs Savu vien viedzimušo Dēlu sūtījis pasaulē, lai mēs caur Viņu dzīvotu. Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī pienākas, ka mēs cits citu mīlam." (1. Jāņa 4,7.-11.)
Dieva draudzē šodien ļoti trūkst brāļu mīlestības. Daudzi no tiem, kas saka , ka mīl Pestītāju, nemīl tos, kas savienoti ar viņiem kristīgajā sadraudzībā. Mums ir viena ticība, mēs esam vienas ģimenes locekļi, visi viena Debesu Tēva bērni ar vienu un to pašu svētlaimīgu nemirstības cerību. Ar cik ciesām un maigām saitēm mums vajadzētu būt saistītiem. Pasaules cilvēki mūs modri vēro, vai mūsu ticība svētojoši ietekmē mūsu sirdis. Viņi ātri uztver katru trūkumu mūsu dzīvē, katru pretrunu mūsu darbībā. Nedosim viņiem iemeslu nopelt mūsu ticību.
Ne pasaules pretestība ir tā, kas mūs visvairāk apdraud; ticību apliecinošo cilvēku sirdī koptais ļaunums ir mūsu vislielākais posts, un tas visvairāk kavē Dieva darba uz priekšu iešanu. Nav drošāka ceļa mūsu garīguma vājināšanai, kā būt skaudīgiem, aizdomīgiem vienam pret otru, kļūdas meklējošiem un ļaunu domājošiem, "šī nav gudrība, kas nāk no augšienes, bet tā ir pasaules, dabas un velna gudrība. Jo, kur ir skaudība un ienaids, tur ir sajukums un visāds ļaunums. Bet gudrība, kas ir no augšienes, papriekš ir šķīsta, pēc tam mierīga, lēna, paklausīga, pilna apžēlošanās un labu augļu, taisnīga un bez /243/ liekulības. Un taisnības augli sēj mierā tie, kas mieru dara." (Jēk. 3,15.-18.)
Saskaņa un vienprātība starp dažādu raksturu cilvēkiem ir visstiprākā liecība, kādu vien var nodot, ka Dievs sūtījis Savu Dēlu pasaulē, lai glābtu grēciniekus. Mūsu priekštiesība ir sniegt šo liecību. Bet, lai to spētu darīt, mums jāpaklausa Kristum. Mūsu raksturam jātiek pārveidotam saskaņā ar Viņa raksturu, mūsu gribai jāpakļaujas Viņa gribai. Tad mēs strādāsim kopā, pat nedomājot par nesaskaņām.
Kavēšanās pie mazām domstarpībām izraisa darbību, kas izposta kristīgo sadraudzību. Neļausim ienaidniekam tādā veidā nekādas priekšrocības pret mums. Spiedīsimies tuvāk Dievam un viens otram. Tad mēs būsim kā taisnības koki, Kunga stādīti pie dzīvības upes. Un cik auglīgi mēs būsim! Vai Kristus nesacīja: "Iekš tā Mans Tēvs ir pagodināts, ka jūs nesat daudz augļu"? (Jāņa 15,8.)
Kristus sirds gaida, lai Viņa sekotāji piepildītu Dieva nodomu visā tā augstumā un dziļumā. Tiem jābūt vienotiem Viņā, kaut arī viņi būtu izklīdināti pa visu pasauli. Bet Dievs nevar viņus darīt vienus Kristū, ja viņi nav labprātīgi atstāt savu ceļu Viņa ceļa labad.
Kad pilnīgi ticēs Kristus lūgšanai, kad tās mācības Dieva ļaudis ienesīs savā ikdienas dzīvē, tad mūsu rindās būs redzama vienprātīga rīcība. Kristus mīlestības zelta saites saistīs brāli ar brāli, šo vienotību var panākt vienīgi Dieva Gars. Tas, Kurš pats svētojās , spēj svētot arī Savus mācekļus. Vienoti ar Viņu vissvētākajā ticībā viņi būs vienoti arī viens ar otru. Ja dzīsimies pēc šīs vienprātības tā, kā Dievs to vēlas, tad mēs to sasniegsim.
