/247/ Sent Helensā, Kal., 1903. gada 21. aprīlī.
Mūsu stāvoklis pasaulē nav tāds, kādam tam vajadzētu būt. Mēs atrodamies tālu no tā, kur mums vajadzētu būt, ja mūsu kristīgie piedzīvojumi būtu bijuši saskaņā ar mums doto gaismu un izdevībām, ja mēs no iesākuma pastāvīgi būtu centusies iet uz priekšu un uz augšu. Ja mēs būtu staigājuši mums dotajā gaismā, ja mēs būtu arvien vairāk iepazinuši Kungu, mūsu teka būtu kļuvusi arvien gaišāka un gaišāka. Bet daudzi, kas saņēmuši sevišķu gaismu, tā piemērojušies pasaulei, ka viņus no pasaules cilvēkiem gandrīz nevar atšķirt. Viņi neizturas kā Dieva īpašie ļaudis, kā Dieva izredzētie un dārgie. Ir grūti atšķirt to, kas kalpo Dievam, no tā, kas Viņam nekalpo.
Septītās dienas adventistu draudzi svērs svētnīcas svaros. To tiesās atbilstoši tai piešķirtajām priekštiesībām un izdevībām. Ja tās garīgie piedzīvojumi nesaskanēs ar priekšrocībām, ko Kristus par bezgalīgu maksu tai dāvinājis, ja piešķirtās svētības nav to sagatavojušas izpildīt uzticēto darbu, tad par draudzi tiks pasludināts spriedums: "Atrasta par vieglu." To tiesās pēc dāvātās gaismas, pēc dotajām izdevībām.
