Lai gan ir patiesība, ka iesākumā Dievu varēja ieraudzīt dabā, tad tas nenozīmē, ka arī pēc krišanas Ādamam un viņa pēcnācējiem daba dotu pilnīgu izpratni par Dievu. Daba varēja izteikt savas mācības cilvēkam, kad viņš bija nevainīgs. Bet pārkāpums atnesa postu virs zemes un nostājās starp dabu un dabas Dievu. Ja Ādams un Ieva būtu vienmēr paklausījuši savam Radītājam, ja viņi būtu palikuši uz pilnīga taisnīguma tekas, tad viņi būtu turpinājuši /256/ mācīties un iepazīt Dievu Viņa darbos. Bet, uzklausot kārdinātāju un grēkojot pret Dievu, viņus atstāja Debesu nevainības tērpa gaisma. Bez Debesu gaismas viņi vairs nespēja saskatīt Dieva raksturu Viņa rokas darbos.
Cilvēka nepaklausība ienesa pārmaiņa arī pašā dabā. Grēka lāsta bojāta, daba par savu Radītāju varēja sniegt tikai nepilnīgu liecību. Tā nevar (nespēj) Viņa raksturu atklāt visā pilnībā.
