/264/ Cilvēka radīšanā atklājās personīga Dieva darbība. Kad Dievs pēc Savas līdzības bija darījis cilvēku, tad cilvēks visā savā iekārtojumā bija izveidots pilnīgs, bet viņam trūka dzīvības. Tad personīgs, pats par sevi pastāvošs Dievs iepūta šai cilvēka veidojumā dzīvības elpu, un cilvēks kļuva par dzīvu, elpojošu, saprātīgu būtni. Sāka darboties visas cilvēka organisma daļas. Sirds, artērijas, vēnas, mēle, rokas, kājas, maņu orgāni un prāts - viss sāka strādāt savā īpatnējā veidā, un viss bija pakļauts likumam. Cilvēks kļuva par dzīvu dvēseli. Caur Jēzu Kristu personīgs Dievs radīja cilvēku un apveltīja viņu ar saprātu un spēku.
Mūsu būtība nebija Viņam apslēpta, kad mēs tikām slepenībā darīti. Viņa acis mūs redzēja, kad vēl bijām nepilnīgi; un Viņa grāmatā bija ierakstīti visi mūsu locekļi, kad vēl nebija neviena.
Dieva nodoms bija, ka cilvēks, Viņa radību vainagojošais darbs, pāri visam zemākajām būtnēm izteiktu Viņa domas un atklātu Viņa godību. Tomēr cilvēkam pašam sevi nevajag paaugstināt par Dievu.
"Gavilējiet Kungam...
Kalpojiet Kungam ar prieku:
Nāciet Viņa vaiga priekšā ar dziesmām.
Atzīstiet, ka Kungs ir Dievs:
Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši;
Mēs esam Viņa ļaudis un Viņa ganības avis.
Ieejiet pa Viņa vārtiem ar pateikšanu.
Viņa pagalmos ar teikšanu:
Teiciet Viņu, slavējiet Viņa Vārdu." (Ps. l00:l.-4.)
"Paaugstiniet Kungu, mūsu Dievu,
Un pielūdziet Viņa svētā kalnā;
Jo Kungs, Mūsu Dievs, ir svēts." (Ps. 99,9.)
