(Sal. māc. 12:1-7)
Ne tikai jaunatnei, bet arī brieduma gados esošajiem un tiem, kas jau
dodas lejup no sava mūža pakalna un pagriežas pret vakara sauli,
Salamana dzīve ir pilna brīdinājumu. Mēs redzam un dzirdam par jauniešu
nepastāvību; jaunatne svārstās starp pareizo un nepareizo, un ļauno
kaislību straume bieži vien izrādās tiem par stipru. Brieduma gados
esošajos mēs nemeklējam šādu nepastāvību un neuzticību, jo sagaidām, ka
to raksturam jābūt nopamatotam, pamatlikumos stingri nostiprinātam. Bet
ne vienmēr tā ir. Kad Salamanam raksturā vajadzēja līdzināties spēcīgam
ozolam, kārdinājumu spēks salauza viņa nelokāmību. Tieši tad, kad viņam
vajadzēja būt stiprākam kā jebkad, izrādījās, ka tas ir ļoti nespēcīgs.
No tādiem piemēriem mums vajadzētu mācīties, jo, kā jaunatnei, tā vecākiem cilvēkiem vienīgā drošība ir modrībā un lūgšanā. Mēs nevaram paļauties uz augstu stāvokli un lielām priekšrocībām. Kaut arī kāds daudzus gadus būtu bijis krietns kristietis, viņš tomēr vēl ir pieejams sātana uzbrukumiem. Cīņā ar iekšējo grēku un ārējiem kārdinājumiem sakāvi cieta pat gudrais un spēcīgais Salamans. Viņa kļūda atgādina, ka, lai cik lielas ir cilvēka prāta spējas un lai cik uzticīgi viņš Kungam kalpojis pagātnē, tas tomēr nekad nevar droši paļauties uz savu paša gudrību un nevainību.
Ikvienā paaudzē un ikkatrā zemē īstais pamats un paraugs rakstura celtnei ir viens un tas pats. Dievišķais bauslis “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds (..), un savu tuvāko kā sevi pašu” (Lūk.10:27), šis lielais pamatlikums, kas atklājās mūsu Pestītāja raksturā un dzīvē, ir vienīgais drošais pamats un vadītājs. “Un Viņš būs tavas dzīves pamats, pestīšanas bagātība, gudrības un atziņas avots(..).” (Jes. 33:6) Tādu gudrību un atzīšanu spēj dot vienīgi Dieva Vārds.
Mums, tāpat kā Israēlam būtu jāatzīst, cik patiesi ir vārdi par paklausību Kunga likumiem: “(..) tā būs jūsu gudrība un saprašana tautu priekšā (..).” (5. Moz. 4:6) Vienīgi tā var nodrošināt personīgu godīgumu un nevainību, skaidru ģimeni, sabiedrības labklājību un nācijas stiprumu. Visos dzīves sarežģītajos apstākļos, briesmās un cīņās vienīgais, drošais līdzeklis ir darīt tā, kā saka Kungs. “Tā Kunga likumi ir pilnīgi” un “kas tā turēsies, tas pastāvēs mūžīgi”. (Ps. 19:8; 15:5)
Kas ņems vērā brīdinājumu no Salamana bēdīgās pieredzes, tie grēkiem, kas viņu pārvarēja, nemaz neļaus sev tuvoties. Vienīgi paklausība Debesu prasībām pasargās cilvēku no atkrišanas. Dievs ir apveltījis mūs ar lielu gaismu un daudz svētībām, bet, ja šī gaisma un svētības netiek vērtētas, tad nav vairs garantijas pret nepaklausību un atkrišanu. Ja tie, kurus Kungs aicinājis augstās uzticības vietās, novēršas no viņa pie cilvēcīgas gudrības, tad viņu gaisma pārvēršas tumsā. Tiem uzticētās spējas kļūst par valgu.
Kamēr turpināsies cīņa, vienmēr būs ļaudis, kas no Kunga atkāpsies. Sātans gādās par apstākļiem, kas nemanāmi vājinās dvēseles nocietinājumus ikvienam, kurš nepaļausies uz dievišķo spēku. [84] Mums katrā solī jājautā: “Vai šis ir Kunga ceļš?” Visā dzīves laikā pār jūtām un kaislībām jāstāv modrā sardzē, noteikti apzinoties mērķi. Ja nepaļaujamies uz Dievu un savu dzīvi neapslēpjam Kristū, tad nevienu mirkli nevaram justies droši. Dvēseles skaidrību pasargā modrība un lūgšana.
Visi, kas ieies Dieva pilsētā, ies caur šauriem vārtiem – izmisumu, cīņām un piepūli; jo “nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo”. (Atkl. 21:27) Bet pakritušais lai nepadodas izmisumam! Arī veci cilvēki, kādreiz Kunga godāti, kas savas dvēseles vēlāk aptraipījuši, upurēdami tikumu uz iekāres altāra, ja tie atzīst savu grēku, to nožēlo un atstāj, griezdamies pie Dieva, vēl var cerēt uz žēlastību. Tas, kurš ir paziņojis: “Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu” (Atkl. 2:10), arī aicina: ”Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā.” (Jes. 55:7) Dievs ienīst grēku, bet mīl grēcinieku. “Es griezīšu par labu viņu atkrišanu, Es viņus labprāt mīlēšu (..).” (Hoz. 14:5)
Salamana nožēla bija godīga, bet viņa dzīves ļauno ietekmi nebija iespējams izdzēst. Viņam atkāpjoties, daļa cilvēku valstī gan palika uzticīgi, tīri un Kungam paklausīgi, tomēr daudzi tika nomaldināti, un pēc atgriešanās ķēniņam vairs nebija viegli apturēt ar elku dievību un pasaulīgajiem ieradumiem nostiprinātos ļaunos spēkus. Viņa ietekme uz labu bija kļuvusi pavisam vāja. [85] Daudzi vilcinājās pakļauties tā vadībai. Lai gan Salamans savus grēkus atzina un tos, kā arī sekojošo nožēlu uzrakstīja par labu nākamajām paaudzēm, tomēr viņš nekad nevarēja cerēt pilnīgi izdzēst savu ļauno darbu samaitājošo ietekmi. Ķēniņa atkrišanas iedrošināti, daudzi turpināja darīt ļaunu un tikai ļaunu. Daudzu turpmāko valdnieku lejupceļā varam vērot bēdīgo iespaidu, ko atstāja Dieva doto spēku nelietīgā izlietošana viņa dzīvē.
Rūgtās pārdomās par savu ļauno rīcību Salamans izsaucās: “Gudrība ir labāka nekā kara ieroči, tomēr viens vienīgs negantnieks (grēcinieks – angļu tulk.) var iznīcināt daudz laba.” (Sal. māc. 9:18) “Vēl ir kāds ļaunums, ko es redzēju zem saules, un proti – tā ir nepareiza valdnieka rīcība: dažs nelga tiek celts lielā godā, un īsteni dižciltīgajiem jāsēž zemākā vietā.” (Sal. māc. 10:5,6)
“Indīgas mušas sasmacē un saraudzē ziežu maisītāja eļļu; tā arī mazliet neprātības samaitā gudrības vērtību.” (Sal. māc. 10:1)
No daudzajām mācībām, ko sniedz Salamana dzīve, neviena nav uzsvērta tik ļoti kā iespaida spēks uz labu vai ļaunu. Lai arī cik ierobežota būtu mūsu darbības sfēra, mēs vienmēr izplatām iespaidu, kas nes vai nu labumu vai bēdas: ārpus mūsu redzes loka un pārbaudes iespējām, tas citiem kļūst par svētību vai lāstu. To visai smagu var padarīt mūsu neapmierinātība vai savtība un nāvējoši saindēt daži piekopti grēki, bet iespaidu var pavadīt arī ticības, drosmes un cerības dzīvību dodošais spēks un darīt patīkamu mīlestības smarža. Iedarbība uz labu vai sliktu ir nenovēršama.
Briesmīga ir doma, ka mūsu iespaids [86] var būt nāves smarža uz nāvi, un tomēr tas ir iespējams. Viena nomaldināta dvēsele, kas neiegūs mūžīgo svētlaimi – ak, kas gan var novērtēt šo zaudējumu! Viena pārsteidzīga rīcība, neapdomāts vārds no mūsu puses var tik dziļi ietekmēt otra cilvēka dzīvi, ka izraisa šīs dvēseles bojāeju. Viens rakstura traips daudzus var novērst no Kristus.
Izsētā sēkla nobriest pļaujai. Rezultātā tā pavairojas un nākamā raža ir vēl bagātāka. Šis likums valda mūsu attiecībās ar citiem cilvēkiem. Katrs darbs, katrs vārds ir sēkla, kas nesīs augļus. Katrs saprātīgs laipnības, paklausības vai pašaizliedzības darbs vairosies citos un caur tiem vēl citos. Tāpat arī katra skaudības, ļaunprātības vai nevienprātības izpausme būs sēkla, kas uzaugs par “rūgtu sakni” (Ebr. 12:15) un aptraipīs daudzus. Un, ak vai, šīs indes nesēju skaits arvien palielināsies! Tā norisinās labā un ļaunā sēšana šim laikam un mūžībai.
