Tā galatiešiem tika pasniegtas pamatpatiesības par “Dievu, mūsu Tēvu” un Kungu Jēzu Kristu, “kas pats sevi ir nodevis par mūsu grēkiem, lai mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva, mūsu Tēva, prāta.” Dzirdot šo sludināšanu, tie saņēma Dieva Garu un, “ticēdami uz Jēzu Kristu”, kļuva par Dieva bērniem. (Gal. 1:3,4; 3:2,26)
Pāvila dzīvesveids starp galatiešiem bija tāds, ka viņš vēlāk varēja sacīt: “Topiet tādi kā es (..).” (Gal. 4:12) Viņa lūpas bija skartas ar dzīvu ogli no altāra, kas to darīja spējīgu pacelties pāri miesīgām vājībām un atklāt Kristu kā grēcinieku vienīgo cerību. Tie, kas viņu dzirdēja, saprata, ka šis vīrs ir bijis kopā ar Jēzu. Apveltīts ar spēku no augšienes, Pāvils spēja salīdzināt garīgas lietas ar garīgām un nojaukt sātana cietokšņus. Kad viņš stāstīja par Dieva mīlestību, kā tā atklāta Dieva vienpiedzimušā Dēla upurī, daudzu sirds neizturēja un tie jautāja: “Kas man jādara, lai tiktu glābts?”
Tāds Evaņģēlija pasniegšanas veids bija raksturīgs visā apustuļa sludināšanas darbā starp pagāniem. Viņš tiem vienmēr norādīja uz Golgātas krustu. Vēlākos gados par saviem piedzīvojumiem Pāvils teica: “Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, to Kungu, mēs paši esam jūsu kalpi, Jēzus sūtīti. Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā.” (2. Kor. 4:5,6)
[209] Svētījušies vēstneši, kas labās ziņas par pestīšanu bojā ejošajai pasaulei nesa kristietības agrīnajos gados, nepieļāva, lai kāda pašpaaugstināšanās doma izkropļotu atziņu par Kristu un Viņa upuri. Tie netīkoja ne pēc varas, ne pārākuma. Apslēpdami sevi Pestītājā, viņi savos vārdos paaugstināja lielo atpestīšanas plānu un Jēzu Kristu kā šī plāna Autoru un Izpildītāju. Viņu mācības galvenā doma bija: Kristus – tas pats vakar, šodien un mūžīgi.
Ja tie, kas mūsu laikā māca Dieva Vārdu, arvien augstāk un augstāk paceltu Kristus krustu, tad viņu kalpošana būtu daudz sekmīgāka. Ja grēcinieki tiktu vadīti nopietni uzlūkot krustu, ja viņi varētu iegūt pilnīgu ieskatu par krustā sisto Pestītāju, tad saprastu Dieva mīlestības dziļumu un grēka grēcīgumu.
Kristus nāve pierāda Dieva neaptveramo mīlestību pret cilvēku. Tā ir mūsu pestīšanas ķīla. Atņemt kristietim krustu būtu tas pats, kas izdzēst sauli pie debesīm. Krusts ved mūs tuvāk Dievam, samierinādams mūs ar Viņu. Ar Tēva mīlestības maigo līdzjūtību Jehova uzlūko sava Dēla ciešanas cilvēces glābšanai no mūžīgās nāves un pieņem mūs Mīļotā dēļ.
Bez krusta cilvēkam nebūtu savienības ar Tēvu. No tā ir atkarīga ikviena mūsu cerība. No krusta staro Pestītāja mīlestības gaisma; un, kad no krusta pakājes grēcinieks raugās uz To, kurš mira, lai viņu glābtu, [210] tas var līksmoties pilnīgā priekā, jo viņa grēki ir piedoti. Ticībā zemojoties pie krusta, cilvēks ir sasniedzis tam iespējami visaugstāko pieejamo vietu.
Krusts liecina, ka Debesu Tēvs mūs mīl ar mūžīgu mīlestību. Vai tad varam brīnīties, ka Pāvils izsaucās: “Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei.” (Gal. 6:14) Arī mums ir priekšrocība paaugstināt krustu un pilnībā nodoties Tam, kurš sevi ziedoja mūsu labā. Tad ar Golgātas gaismas apmirdzētām sejām mēs varēsim iet atklāt šo gaismu tiem, kas atrodas tumsā.
