Kūtruma dēļ zūd nenovērtējama pieredze, kas iegūstama, uzticīgi pildot vienkāršos dzīves pienākumus. Ne tikai daži, bet tūkstošiem cilvēku eksistē tikai tāpēc, lai patērētu visu to labo, ko Dievs tiem savā žēlastībā piešķīris. Viņi aizmirst pienest Kungam pateicības upurus par tiem uzticētajām bagātībām. Tie aizmirst, ka, gudri attīstot savas spējas, tie varētu dzīvot gan kā ražotāji, gan kā patērētāji. Ja viņi saprastu, kādu darbu Kungs sagaida no saviem sabiedrotajiem, tad tie neizvairītos no atbildības.
Jaunu cilvēku derīgums, kas domā, ka Dievs tos ir aicinājis sludināt, lielā mērā ir atkarīgs no veida, kā viņi savu darbu iesāk. Tie, kurus Dievs tiešām būs izraudzījis kalpošanai, dos savam augstajam aicinājumam atbilstošus pierādījumus un ar visiem iespējamiem līdzekļiem centīsies sevi izveidot par prasmīgiem strādniekiem. Viņi pūlēsies iegūt pieredzi, lai spētu plānot, organizēt un savus nodomus īstenot dzīvē. Augstu vērtējot dievišķā aicinājuma svētumu, tie, sevi audzinot un savaldot, kļūs arvien vairāk līdzīgi Meistaram, atklājot Viņa laipnību, mīlestību un patiesumu. Un, ja viņu dzīvē ir redzama nopietna vēlēšanās papildināt tiem uzticētās spējas, tad draudzei tiem saprātīgi jāpalīdz.
[354] Ne visus, kas jūtas aicināti sludināt, tūlīt vajadzētu pamudināt uzticēt sevi un savas ģimenes pastāvīgam draudzes finansiālam atbalstam. Draud briesmas, ka dažus, kuru piedzīvojumi ir ierobežoti, var samaitāt glaimi un tādi neprātīgi iedrošinājumi, sagaidot pilnīgu uzturēšanu, no savas puses nemaz nopietni nepūloties. Līdzekļus, kas veltīti Dieva darba attīstībai, nedrīkst ļaut tērēt cilvēkiem, kas tiecas sludināt vienīgi tāpēc, lai tiktu apgādāti, tā apmierinot kāri pēc vieglas dzīves.
Jaunieši, kas savas dāvanas vēlas izlietot sludināšanas darbā, gūs vērtīgas pamācības no Pāvila atstātā piemēra Tesalonikā, Korintā, Efezā un citās vietās. Būdams ļoti spējīgs runātājs un no Dieva izraudzīts īpašam uzdevumam, viņš uz fizisko darbu nekad neskatījās it kā no augšas, ne arī pagura, uzupurējoties tās lietas labā, kuru viņš mīlēja. “Līdz šai pašai stundai mēs ciešam badu un slāpes, esam pliki un vajāti, bez pajumtes. Un mēs grūti strādājam savām rokām. Mūs lamā, un mēs svētījam; mūs vajā, un mēs paciešam.” (1. Kor. 4:11,12)
Pāvils, viens no vislielākajiem cilvēces skolotājiem, priecīgi izpildīja kā viszemākos, tā arī visaugstākos pienākumus. Viņš labprāt strādāja savu amatu, kad šķita, ka, kalpojot Meistaram, to prasa apstākļi. Tomēr tas vienmēr arī bija gatavs atstāt laicīgo darbu, lai cīnītos pret Evaņģēlija ienaidniekiem vai izmantotu kādu sevišķu izdevību mantot dvēseles Jēzum. Viņa dedzība un darbīgums ir kā pastāvīgs nosodījums kūtrumam un kārei pēc ērtībām.
Pāvila piemērs noraida draudzē pastāvošo viedokli, it kā Evaņģēliju sekmīgi sludināt var vienīgi tie, kas pilnīgi brīvi no [355] nepieciešamības strādāt fizisku darbu. Viņš dzīvē praktiski pierādīja, ko Kungam svētījušies ierindas locekļi var veikt vietās, kur ļaudis vēl nepazīst dievišķo patiesību. Viņa rīcība daudzos vienkāršos strādniekos pamodināja vēlēšanos darīt visu iespējamo Dieva darba sekmēšanā, tajā pašā laikā sagādājot sev uzturu ar parastu ikdienas darbu. Akvila un Priskilla nebija aicināti ziedot visu savu laiku Evaņģēlija sludināšanai; tomēr Kungs izlietoja šos pazemīgos strādniekus, lai pilnīgāk parādītu patiesības ceļu Apollam. Savu nodomu piepildīšanai Dievs izmanto dažādus darbarīkus; un, kamēr daži ar sevišķām spējām tiek izraudzīti ziedot visu savu enerģiju Evaņģēlija mācīšanai un sludināšanai, arī daudzi citi, uz kuriem nekad svētījot nav uzliktas cilvēku rokas, ir aicināti veikt svarīgu daļu dvēseļu glābšanas darbā.
Tādiem Evaņģēlija strādniekiem, kas paši sevi uztur, paveras plašs darba lauks. Daudzi var iegūt vērtīgu pieredzi kalpošanā, daļu laika veltot kādam fiziskam darbam, tieši ar šādu metodi attīstoties par spēcīgiem strādniekiem svarīgu uzdevumu veikšanai vietās, kur vajadzīga palīdzība.
Ikviens svētījies Kunga kalps, kas nenogurstoši strādā mācot un sludinot Vārdu, savā sirdī nes dārgu nastu. Viņš savu darbu nemēro stundās. To neiespaido alga, un [356] nelabvēlīgu apstākļu dēļ viņš no pienākuma nenovēršas. Savu uzdevumu viņš ir saņēmis no Debesīm, un, kad uzticētais darbs ir paveikts, arī atlīdzību viņš gaida no Debesīm.
Dievs vēlas, lai tādi strādnieki būtu brīvi no nevajadzīgām rūpēm, lai tiem būtu iespējams pilnībā paklausīt nopietnajam norādījumam, ar kādu Pāvils vēršas pie Timoteja: “Par to gādā, pie tā paliec, lai tavs briedums būtu redzams visiem.” (1. Tim. 4:15) Lai gan tiem jāgādā par spēcīga prāta un miesas uzturēšanai nepieciešamiem fiziskiem vingrinājumiem, tomēr tas nav Kunga prāts, lai tie būtu spiesti daudz laika pavadīt laicīgā darbā.
Šie uzticīgie strādnieki, kas labprāt atdod visu un arī paši nododas Evaņģēlijam, nav brīvi no kārdināšanām. Kad draudze nesniedz pietiekošu finansiālu atbalstu, kā rezultātā tos kavē un apgrūtina rūpju nasta, dažiem kārdinātājs uzbrūk ļoti nežēlīgi. Redzot, ka viņu pūles tik maz tiek vērtētas, tie pagurst. Viņi gan raugās uz tiesas laiku, kad saņems taisnīgu atalgojumu, un tas tos uztur un stiprina, bet tanī pašā laikā viņu ģimenēm vajadzīga barība un apģērbs. Ja tiem būtu pamats domāt, ka ir atbrīvoti no dievišķā uzdevuma, tie labprāt strādātu ar savām rokām. Tomēr tie saprot, ka viņu laiks pieder Dievam, neskatoties uz to cilvēku tuvredzību, kam viņus pienācās apgādāt ar nepieciešamajiem līdzekļiem. Viņi uzvar kārdinājumu iesaistīties citā darbā, ar kura palīdzību tiem drīz vien trūkums vairs nebūtu jācieš, un turpina strādāt, lai virzītu uz priekšu pasākumu, kas tiem dārgāks par dzīvību. Šī iemesla dēļ tie kādreiz ir spiesti sekot Pāvila piemēram un uz laiku strādāt fizisku darbu, [357] turpinot arī sludināt. To viņi dara, nevis rūpējoties par sevi, bet gan par Dieva darba interesēm.
Ir brīži, kad Dieva kalpi sāk domāt, ka būs neiespējami veikt kādu nepieciešamu darbu, jo trūkst līdzekļu, lai to pienācīgi un droši izpildītu. Daži baidās, ka ar viņu rīcībā esošajām iespējām tie nevar padarīt visu, ko uzskata par savu pienākumu. Bet, ja viņi ies uz priekšu ticībā, tad atklāsies Dieva pestīšana, un viņu pūles vainagosies panākumiem. Tas, kas saviem sekotājiem pavēlējis iet pa visu pasauli, uzturēs katru strādnieku, kurš, paklausot Viņa pavēlei, cenšas sludināt patiesības vēsti.
Gādājot par darbu, Kungs ne vienmēr saviem kalpiem visu skaidri jau iepriekš atklāj. Viņš dažreiz pārbauda ļaužu uzticību, pieļaujot apstākļus, kas tos spiež iet uz priekšu ticībā. Bieži Viņš tos noved šaurās un grūti pārejamās vietās un tomēr pavēl doties uz priekšu, kad šķiet, ka kājas jau skar Jordānas ūdeņus. Tādos brīžos Viņa kalpu lūgšanām nopietnā ticībā būtu jāpaceļas pie Dieva, lai Viņš atver ceļu un izved tos plašākā vietā.
Kad Dieva vēstneši sapratīs savu atbildību par Kunga vīnakalna novārtā atstāto daļu un līdzīgi Meistaram nenogurstoši strādās, atgriežot dvēseles, tad Dieva eņģeļi sagatavos tiem ceļu un tiks [358] atrasti darba turpināšanai nepieciešamie līdzekļi. Kas būs saņēmuši gaismu, tie labprāt ziedos, lai atbalstītu viņu labā pieliktās pūles. Tie augstsirdīgi atsauksies uz katru aicinājumu palīdzēt, un Svētais Gars iedrošinās viņu sirdis atbalstīt Dieva darbu ne tikai mājās, bet arī tālajos laukos. Līdz ar to tiks stiprināti strādnieki arī citās vietās, un Kunga darbs attīstīsies Viņa paša norādītajā veidā.
