Pirms ieiešanas Dieva pilsētā Pestītājs saviem sekotājiem dāvina uzvaras emblēmas un apveltī tos ar karaliska stāvokļa iezīmēm. Mirdzošās rindas sastājas ap savu Ķēniņu, un Viņa augums majestātiski paceļas pāri svētajiem un eņģeļiem, (646) kuru sejas smaida Tam pretī labvēlīgā mīlestībā. Visā neskaitāmajā atpestīto pulkā ikviena acis pievērstas Jēzum, visi apbrīno Tā godību, par kuru kādreiz teica: "Tik nejauks bija Viņa vaigs - un ne pēc cilvēka, un Viņa ģīmis - ne pēc cilvēka bērniem." Uz uzvarētāju galvām Jēzus ar savu labo roku uzliek godības kroņus. Katram ir kronis ar viņa jauno vārdu un uzrakstu: "Svēts Kungam." Katrā rokā tiek ielikts uzvaras palmu zars un mirdzoša arfa. Kad pavēlošais eņģelis uzdod toni, ikviena roka prasmīgi aizskar arfas stīgas, izvilinot skaistu, toņu nokrāsā bagātu, melodisku mūziku. Neizsakāma sajūsma pilda ikkatru sirdi, un ikviena balss paceļas pateicīgā slavas dziesmā: "Viņam, kas mūs mīlējis, kas mūs ar savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem un kas mūs darījis par ķēniņiem, par priesteriem Dievam, savam Tēvam, Viņam lai ir slava un vara mūžu mūžos!" (Atkl. 1:5,6)
Atpestīto pulku priekšā atrodas svētā pilsēta. Jēzus plaši atver pērļu vārtus, un pa tiem ieiet patiesībai uzticīgi ļaudis. Tur viņi ierauga Dieva Paradīzi, Ādama dzimteni. Tad kļūst dzirdama balss, pilnskanīgāka par jebkuru mūziku, ko mirstīgās ausis jebkad dzirdējušas, un tā saka: "Jūsu cīņa ir beigusies. Nāciet jūs, Mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules iesākuma."
Tagad ir piepildījusies Pestītāja lūgšana par mācekļiem: "Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis." "Ar līksmību" (Jūdas 24, Glika tulk.) Kristus Tēvam pieved dārgām asinīm atpirktus, nevainīgus ļaudis, sakot: "Še esmu Es un tie bērni, ko Tu Man esi devis. Es esmu pasargājis tos, ko Tu Man esi devis." Ak, šīs glābjošās mīlestības brīnums! Kāda gan sajūsma valda šajā stundā, kad mūžīgais Tēvs, uzlūkodams atpestītos, viņos ierauga savu attēlu. Ir novērstas visas grēka radītās nesaskaņas, tā lāsts atņemts, un cilvēcē no jauna redzama saskaņa ar visu dievišķo.
(647) Ar neizsakāmu mīlestību Jēzus sveic savus uzticīgos "Viņu Kunga priekā". Redzēt godības valstī dvēseles, kuras glābusi Viņa pazemošanās un ciešanas, būs mūsu Kunga vislielākais prieks. Un atpestītie kļūs par šī prieka dalībniekiem, ieraugot svētlaimīgo vidū tos, kas mantoti Kristum, pateicoties viņu lūgšanām, pūlēm un mīlestības upuriem. Sapulcējoties ap lielo, balto troni, viņu sirdis pildīs neizsakāma līksmība, domājot par Kristum mantotajiem, kas savukārt būs mantojuši citus cilvēkus, un tie atkal citus, kas visi tagad sanākuši kopā miera ostā, lai tur noliktu savus kroņus pie Jēzus kājām un slavētu Viņu visos mūžības bezgalīgajos laikmetos.
Kad atpirktos apsveic Dieva pilsētā, gaisā atskan pielūgsmes pilns gaviļu sauciens. Satiekas divi Ādami. Dieva Dēls stāv ar izplestām rokām, lai apsveiktu mūsu ciltstēvu, – būtni, kuru Viņš radīja, kas grēkoja pret savu Radītāju un kura dēļ Pestītāja augums nes krustā sišanas rētas. Kad Ādams ierauga nežēlīgo naglu atstātās zīmes, viņš nekrīt pie sava Kunga krūtīm, bet pazemībā nometas pie Viņa kājām, saukdams: "Cienīgs, cienīgs ir Jērs, kas tapa nokauts!" Pestītājs viņu saudzīgi paceļ un liek tam no jauna apskatīt savu dzimto Ēdeni, no kuras tas tik ilgi bijis izraidīts trimdā.
Pēc izdzīšanas no Ēdenes Ādama dzīve virs zemes bija bēdu pilna. Katra mirstoša lapa, katrs upurēšanai nolemtais dzīvnieks, katrs traips dabas svaigajā sejā un arī katra netīrība cilvēka skaidrajā raksturā no jauna atgādināja pieļauto grēku. Briesmīgas bija sirdsapziņas mokas, kad viņš redzēja vairojamies netaisnību, bet uz saviem brīdinājumiem saņēma tikai pārmetumus, ka pats ir šī grēka cēlonis. Ar pacietīgu pazemību gandrīz tūkstoš gadus viņš nesa sava pārkāpuma sekas. Viņš grēku patiesi nožēloja un paļāvās uz apsolītā Pestītāja nopelnu, mirstot cerībā uz augšāmcelšanos. (648) Dieva Dēls izpirka cilvēka pārkāpumu un krišanu; tādēļ tagad, pateicoties salīdzināšanas darbam, Ādams no jauna atgūst zaudēto valstību.
Priecīgi saviļņots, tas ierauga kokus, kas kādreiz iepriecināja viņa acis, – tos pašus kokus, kuru augļus plūca savas nevainības līksmajās dienās. Viņš redz ar savām rokām koptos vīnogulājus; tās pašas puķes, par kurām tad patika rūpēties. Viņa prāts aptver, ka tā ir īstenība, ko tagad atļauts skatīt; viņš saprot, ka tā tiešām ir atjaunotā Ēdene, tagad vēl jaukāka kā tad, kad viņu no tās izraidīja. Pestītājs viņu ved pie dzīvības koka, noplūc brīnišķīgo augli un liek to ēst. Ādams paveras apkārt un uzlūko lielo savas ģimenes atpestīto pulku, kas tagad atrodas Dieva Paradīzē. Tad viņš nomet savu mirdzošo kroni pie Jēzus kājām un, piekļaujoties Viņa krūtīm, apskauj Glābēju. Viņš aizskar zelta arfu, un uzvaras dziesmu drīz vien atbalso visas Debesu velves: "Cienīgs, cienīgs, cienīgs ir Jērs, kas bija nokauts un ir atkal dzīvs!" Ādama ģimene sāk melodiju un met savus kroņus pie Pestītāja kājām, pielūgsmē zemojoties Viņa priekšā.
Šīs atkalapvienošanās liecinieki ir eņģeļi, kas raudāja par Ādama krišanu un priecājās, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās atgriezās Debesīs, atvēris kapu visiem, kas tic Viņa vārdam. Tagad tie pestīšanas darbu redz jau pabeigtu un pievienojas kopējai slavas dziesmai.
Troņa priekšā pie kristāla jūras, pie jūras, kas izskatās kā ar uguni sajaukts stikls, – tik spoži to apmirdz Dieva godība – stāv ļaužu pulks, "kas bija uzvaru guvuši par zvēru, viņa tēlu, un viņa vārda skaitli". (Atkl. 15:2) "Ar Dieva koklēm rokās" tie kopā ar Jēzu stāv uz Ciānas kalna, simts četrdesmit un četri tūkstoši, kas izglābti no cilvēku vidus; un ir dzirdama kā daudzu ūdeņu balss un kā lielu pērkonu skaņa, "kā kad koklētāji koklē uz savām koklēm". (Atkl. 14:1-5) Viņi troņa priekšā dzied "jaunu dziesmu", dziesmu, (649) kuru nevar iemācīties neviens cilvēks, izņemot simts četrdesmit četrus tūkstošus. Tā ir Mozus un Jēra dziesma – dziesma par atpestīšanu. Šo dziesmu var iemācīties tikai simts četrdesmit četri tūkstoši, jo tā ir dziesma par viņu piedzīvojumiem – par piedzīvojumiem, kādi nekad nav bijuši nevienai citai cilvēku grupai. "Šie ir, kas seko Jēram, uz kurieni Viņš iet." Būdami pārvērsti, viņi no zemes, no dzīvo vidus tiek uzskatīti "par pirmajiem Dievam un Jēram". (Atkl. 14:1-5) "Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām"; (Atkl. 7:14) tie gājuši cauri tādam bēdu laikam, kāds nekad iepriekš nav bijis, kamēr cilvēki virs zemes dzīvo, tie izturējuši Jēkaba bēdu laika ciešanas, Dieva pēdējo sodību izliešanās laikā viņi ir pastāvējuši bez Starpnieka. Tagad tie ir izglābti, jo "savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs". "Viņu mutē viltība nav atrasta, jo tie ir bezvainīgi". "Tāpēc tie ir Dieva godakrēsla priekšā un kalpo Viņam dienām un naktīm Viņa namā, un Tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem." (Atkl. 7:15) Viņi redzēja bada un sērgu izpostītu zemi, saules vareno spēku, dedzinot cilvēkus ar briesmīgu karstumu, un paši izturēja ciešanas, izsalkumu un slāpes. Bet tagad "tiem vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps, ne saule, ne cits kāds karstums tos nespiedīs. Jo Jērs, kas pašā vidū goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm". (Atkl. 7:16,17)
Pestītāja izredzētie ļaudis visos laikmetos tika audzināti un disciplinēti pārbaudījumu skolā. Virs zemes tie staigāja pa šaurām takām un tika attīrīti bēdu ceplī. Jēzus dēļ viņi panesa pretestību, naidu un apmelojumus. Tie Viņam sekoja sīvās sadursmēs, tie pazina pašaizliedzību un rūgtas vilšanās sāpes. (650) Savos mokošajos piedzīvojumos tie labāk izprata grēka ļaunumu, tā spēku, postu un noziedzību, lai vēlāk to uzlūkotu ar riebumu. Bezgalīgā upura atzīšana, ko nesa viņu atpestīšanai no grēka, padarīja tos mazus savās acīs un piepildīja sirdis ar pateicību un slavu, ko tie, kas nekad nav krituši, nespēj novērtēt. Viņi tagad daudz mīl, jo tiem ir daudz piedots. Kā Kristus ciešanu līdzdalībnieki tie tagad drīkst būt arī Viņa godības līdzdalībnieki.
Debesu mantinieki ir nākuši no jumta istabiņām, no būdiņām un pazemes cietumiem, no ešafotiem, kalniem un tuksnešiem, no zemes bedrēm un no alām pie jūras. Virs zemes tie bija "atstāti, spaidīti, mocīti". Miljoni aizgāja kapā, apkrauti ar kaunu, tādēļ ka nepiekāpīgi atteicās padoties sātana maldinošajām prasībām. Cilvēku tiesas viņus izsludināja par vislielākajiem noziedzniekiem. Bet tagad "Dievs pats ir tiesnesis". (Ps. 50:6) Tagad zemes lēmumi tiks atcelti. Viņš "liks izzust savas tautas negodam visā zemes virsū". (Jes. 25:8) Un tos sauks: "Svētā tauta, Kunga atpestītie." (Jes. 62:12) Viņš ir licis "dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, slavas dziesmu noskumuša gara vietā". (Jes. 61:3) Tie vairs tagad nav nespējīgi, apbēdināti, izklīdināti un apspiesti. Turpmāk viņi vienmēr būs kopā ar Kungu. Viņi stāv troņa priekšā, tērpti tik krāšņās drēbēs, kādas nekad nav valkājuši pat visaugstāk godātie cilvēki virs zemes. Tie ir kronēti ar diadēmām, kas daudz brīnišķīgākas par tām, kādas jebkad rotājušas pieri pasaules valdniekiem. Sāpju un asaru dienas ir beigušās uz visiem laikiem. Godības Ķēniņš ir noslaucījis asaras no visiem vaigiem, ir iznīcināti visi bēdu iemesli. Vēdinot palmu zarus, tie tagad liek skanēt slavas dziesmai, skaidrai, melodiskai un saskanīgai; visas balsis uztver melodiju, līdz Debesu velves piepilda varenā himna: "Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram." (651) Un visi Debesu iedzīvotāji atsaucas: "Tiešām! Teikšana un slava, gudrība un pateicība, vara un spēks pieder mūsu Dievam mūžīgi mūžam!" (Atkl. 7:10,12)
