"Kapelāna pienākumos ietilpst arī svētā Vakarēdiena pasniegšana, sludināšana un rūpes par draudzi," piebilda viņa skolotāji, "bet to veikšanā tu vari izlietot arī kādu vietnieku, sevišķi sludināšanā. Svēto Vakarēdienu tev nevajadzēto izdalīt nevienam citam kā vienīgi dižciltīgām personām un arī tikai tad, kad tiec aicināts, tu nedrīksti rīkoties, nevienu nešķirojot." (5)
Cvinglijs klusēdams klausījās šajos priekšrakstos, bet pēc tam, kad bija pateicies par godu, kāds parādīts, aicinot viņu šajā svarīgajā amatā, paskaidroja, kā domā strādāt. (177) "Pārāk ilgi ļaudīm ir bijusi apslēpta Kristus dzīve, " viņš sacīja. "Es sludināšu visu Mateja evaņģēliju (..), smeļot vienīgi no Rakstu avotiem, izpētot to dziļumus, salīdzinot vienu pantu ar otru, un, pastāvīgi un dedzīgi lūdzot, centīšos visu pareizi saprast. Savu sludināšanas darbu veltīšu par godu Dievam, par slavu Viņa vienīgajam Dēlam, īstai dvēseles glābšanai un cilvēku pamācīšanai patiesā ticībā." (5) Lai gan daži no garīdzniekiem nepiekrita viņa plānam un pūlējās no tā atrunāt, Cvinglijs palika nelokāms. Viņš paziņoja, ka nevēlas ievest nekādu jaunu metodi, bet gan veco kārtību, ko baznīca ir lietojusi savos agrākajos, skaidrākajos laikos.
Viņa mācītās patiesības jau bija pamodinājušas interesi, un ļaudis lielā skaitā pulcējās klausīties šī vīra sludināšanu. No jauna sāka nākt daudzi, kas jau sen bija pārtraukuši apmeklēt dievkalpojumus. Savu sludināšanas darbu viņš iesāka ar evaņģēliju atvēršanu, lasot un izskaidrojot klausītājiem inspirētos stāstus par Kristus dzīvi, mācībām un nāvi. Arī šeit, tāpat kā Einsīdelnē, viņš norādīja uz Dieva Vārdu kā vienīgo nemaldīgo autoritāti un uz Kristus nāvi kā vienīgo pilnīgo upuri. "Tas ir Kristus," viņš sacīja, "pie kā es vēlos jūs vadīt, – Kristus, patiesais pestīšanas Avots." (5) Ap sludinātāju drūzmējās visu šķiru ļaudis, sākot no valstsvīriem un zinātniekiem, līdz amatniekiem un zemniekiem. Ar dziļu interesi tie klausījās viņa vārdus. Cvinglijs ne tikai sludināja brīvas pestīšanas piedāvājumu, bet arī bezbailīgi norāja sava laika ļaunumus un samaitātību. Daudzi no katedrāles atgriezās mājās, slavējot Dievu. "Šis vīrs," viņi sacīja, "ir patiesības sludinātājs. Viņš būs mūsu Mozus un izvedīs mūs no Ēģiptes tumsas." (5)
Lai gan sākumā viņa darbu uzņēma ar lielu sajūsmu, pēc kāda laika pamodās pretestība. (178) Mūki centās kavēt Cvinglija pūles un nosodīt viņa mācības. Daudzi uzbruka ar zobgalībām un izsmieklu, citi ķērās pie nekaunīgākiem līdzekļiem un draudiem. Bet reformators visu pacietīgi panesa, sacīdams: "Ja mēs bezdievīgos vēlamies pievērst Jēzum Kristum, tad mums pret daudzām lietām jāaizver acis."(5)
Ap to laiku radās jauns līdzeklis reformācijas darba virzīšanai uz priekšu. Kāds Bāzelē dzīvojošs reformētās ticības draugs atsūtīja uz Cīrihi Luciānu ar dažiem Lutera rakstiem, jo viņš domāja, ka šo grāmatu pārdošana varētu būt ietekmīgs līdzeklis gaismas izplatīšanai. "Noskaidro," viņš rakstīja Cvinglijam, "vai šim vīram ir pietiekoši apdomības un izveicības, ja ir, tad lai viņš no pilsētas uz pilsētu, no ciema uz ciemu un pat no nama uz namu nes šveiciešiem Lutera darbus un sevišķi vienkāršajiem cilvēkiem uzrakstīto Kunga lūgšanas izskaidrojumu. Jo plašāk šie darbi kļūs pazīstami, jo vairāk pircēju tie atradīs." Tā gaismai atvērās durvis vēl plašāk.
Kad Dievs gatavojas salauzt nezināšanas un māņticības važas, arī sātans sāk strādāt ar vislielāko enerģiju, lai cilvēkus ietītu tumsā un savus valgus savilktu vēl ciešāk. Līdz ar tādu vīru celšanos, kas dažādās zemēs ļaudīm stāstīja par Kristus asiņu upurī iegūstamo pestīšanu un taisnošanu, arī Roma visā kristīgā pasaulē ar atjaunotu spēku sāka savu tirgošanos, piedāvājot piedošanu par naudu.
Katram grēkam tika noteikta sava cena, un cilvēkiem atļāva netraucēti grēkot, ja tikai baznīcas kasē plūda nauda. Tā šīs abas kustības turpināja savu darbu – viena piedāvāja piedošanu par naudu, otra mācīja to iegūt ticībā uz Kristu –, Roma atļāva grēkot, padarot grēku par savu ienākumu avotu, reformatori to nosodīja, norādot uz Kristu kā Salīdzinātāju un cilvēku Glābēju.
Vācijā grēku atlaišanas rakstu pārdošana bija uzticēta dominikāņu mūkiem, un to vadīja nekrietnais Tecels. Šveicē tirdzniecība bija nodota franciskāņu rokās – itāļu mūka Samsona vadībā. (179) Samsons jau baznīcai bija labi pakalpojis, savācot no Vācijas un Šveices milzīgas summas pāvesta kases piepildīšanai. Viņš vēlreiz apceļoja Šveici, piesaistot sev daudzu cilvēku uzmanību, nolaupot nabaga zemniekiem viņu trūcīgos ienākumus un izspiežot bagātīgas dāvanas no turīgajām šķirām. Bet tagad jau bija jūtams reformas iespaids, un, ja arī šo tirdzniecību vēl nevarēja pilnīgi apturēt, tā tomēr stipri samazinājās. Kad Cvinglijs vēl sludināja Einsīdelnē, Samsons drīz pēc ierašanās Šveicē savu preci piedāvāja kādā tuvākā pilsētā. Būdams informēts par viņa misiju, reformators nekavējoties uzsāka pretdarbību. Viņi abi gan nesatikās, bet Cvinglijs ar tādiem panākumiem atmaskoja mūka nekaunību, ka tas bija spiests šo apvidu atstāt.
Arī Cīrihē Cvinglijs dedzīgi sludināja pret grēku atlaišanas rakstu tirdzniecību, un, kad vēlāk Samsons tuvojās pilsētai, viņam pretī izgāja pilsētas domes sūtnis, liekot saprast, ka būtu vēlams, lai viņš ietu tālāk. Lietojot viltību, viņš gan saņēma atļauju ieiet, bet tomēr tika aizsūtīts prom, nepārdevis pat vienu vienīgu grēku atlaidi, un drīz pēc tam Šveici atstāja pavisam.
Spēcīgu ierosinājumu reformācijas attīstībai deva mēris vai "lielā nāve", kas Šveici piemeklēja 1519. gadā. Tādā veidā vaigu vaigā iepazinušies ar pilnīgu bojāeju, daudzi cilvēki sāka saprast, cik nevajadzīgas un bezpalīdzīgas ir grēku atlaides, ko viņi vēl nesen bija pirkuši. Tagad tie ilgojās pēc drošāka pamata savai ticībai. Slimība Cīrihē pieveica arī Cvingliju, viņa stāvoklis tā pasliktinājās, ka zuda cerības uz atveseļošanos, un plaši izplatījās baumas, it kā viņš jau būtu miris. Šīs smagās pārbaudījumu stundas nespēja iedragāt viņa cerību un drosmi. Viņš ticībā skatījās uz Golgātas krustu, paļaujoties uz pilnīgi pietiekošo cilvēka salīdzināšanas maksu. Atgriezies no nāves vārtiem, tas Evaņģēliju sludināja ar vēl lielāku degsmi kā jebkad iepriekš, un viņa vārdus pavadīja neparasts spēks. Tauta ar prieku apsveica savu mīļoto dvēseļu ganu, kas pie viņiem bija atgriezies no kapa malas. (180) Tagad, kad viņi paši bija kalpojuši slimajiem un mirstošajiem, tie daudz labāk izprata Evaņģēlija vērtību.
Cvinglijs bija ieguvis skaidrāku glābšanas vēsts patiesības izpratni un sevī daudz pilnīgāk piedzīvojis tās atjaunojošo spēku. Cilvēka krišana un atpestīšanas plāns bija tie varenie temati, pie kuriem viņš tagad visvairāk kavējās. "Ādamā, viņš sacīja, "mēs visi esam miruši, padoti postam un bojāejai." "Kristus (..). mums sagādājis nekad neizsīkstošu glābšanās iespēju (..). Viņa ciešanas ir (..) mūžīgs upuris, kas spējīgs mūžīgi dziedināt, tas uz visiem laikiem apmierina dievišķo taisnību visu to labā, kas nešaubīgā ticībā paļaujas uz Viņu." Tomēr reformators vienmēr ļoti skaidri uzsvēra, ka Kristus žēlastība nedod cilvēkiem tiesības turpināt grēkot. "Kur vien ir ticība Dievam, tur ir Dievs, un, kur mājo Dievs, tur ir degsme, kas cilvēkus skubina un mudina uz labiem darbiem." (6)
Interese par Cvinglija sludināšanu bija tik liela, ka katedrāli burtiski pārpildīja ļaužu drūzma, kas vēlējās viņu dzirdēt. Patiesību viņš tiem atklāja lēnām un pakāpeniski, kā klausītāji spēja uzņemt. Viņš ļoti uzmanījās, lai sākumā nesniegtu tādas mācības, kas tos izbiedētu vai izsauktu aizspriedumus. Viņš cilvēku sirdis centās piesaistīt Kristus mācībām, darot tās iejūtīgas dievišķajā mīlestībā, klausītāju acu priekšā turot mūsu Kunga priekšzīmi, jo tad, pieņemot Evaņģēlija pamatlikumus, nenovēršami pazudīs visi māņticīgie uzskati un ieradumi.
Reformācija Cīrihē gāja uz priekšu soli pa solim. Par to uztraukušies, ienaidnieki sāka enerģiski pretoties. Tikai pirms gada Vitenbergas mūks Vormsā pāvestam un imperatoram bija pateicis savu "nē", un tagad šķita, ka pāvestības prasības Cīrihē izraisīs līdzīgu konfliktu. Pret Cvingliju vērsās atkārtoti uzbrukumi. Pāvestīgi noskaņotajos kantonos laiku pa laikam uz sārta sadedzināja kādu no Evaņģēlija mācekļiem, bet ar to vēl nepietika, vajadzēja apklusināt pašu atkrišanas mācības skolotāju. Tādēļ Konstances bīskaps uz Cīrihes pilsētas domi aizsūtīja trīs savus pārstāvjus ar sūdzību, ka Cvinglijs mācot tautu pārkāpt baznīcas likumus, tādā veidā apdraudot sabiedrības mieru un kārtību. (181) Ja atmestu baznīcas autoritāti, tad, kā apgalvoja bīskaps, iestātos vispārēja anarhija. Cvinglijs uz to atbildēja, ka viņš četrus gadus mācījis Evaņģēliju Cīrihē, "kas bijusi klusāka un mierīgāka par jebkuru pilsētu valstī". "Vai tad kristietība," viņš jautāja, "nav labākā garantija vispārējai drošībai?" (7)
Pilnvarotie bija ieteikuši padomniekiem palikt baznīcā, ārpus kuras, kā viņi sacīja, nav nekādas pestīšanas. "Lai šī apsūdzība jūs neuztrauc,"atbildēja Cvinglijs. "Draudzes pamats ir tā pati Klints, tas pats Kristus, kas Pēterim deva vārdu, tādēļ ka tas Viņu uzticīgi apliecināja. Dievs no ikkatras tautas pieņem ikvienu, kas no sirds tic Kungam Jēzum. Tā ir patiesā draudze un baznīca, ārpus kuras neviens nevar tikt glābts."(7) Šīs apspriedes rezultātā viens no bīskapa pārstāvjiem pieņēma reformēto ticību.
Padome atteicās nostāties pret Cvingliju, un Roma gatavojās jaunam uzbrukumam. Uzzinājis par savu ienaidnieku ļaunajiem nodomiem, reformators izsaucās: "Lai viņi nāk, es no tiem bīstos tikpat daudz kā ūdeņu apskalota klints no viļņiem, kas krāc tās pakājē." Garīdznieku pūles nāca tikai par labu lietai, kuru tie centās sagraut. Patiesība turpināja izplatīties. Redzot Evaņģēlija panākumus Šveicē, tās piekritēji Vācijā, Lutera pazušanas nomākti, guva jaunu drosmi.
Reformācijai iesakņojoties Cīrihē, tās augļi vēl pilnīgāk atklājās netikumības apspiešanā, kā arī kārtības un saskaņas sekmēšanā. "Mūsu pilsētā mājo miers," rakstīja Cvinglijs, "nekādu ķildu, nekādas liekulības, nekādas skaudības, nekādu strīdu. No kurienes gan var nākt tāda saskaņa, ja ne no Kunga un mūsu mācības, kas mūs aplaimo ar miera un dievbijības augļiem?" (8)
Reformācijas gūtās uzvaras Romas baznīcas piekritējiem lika vēl apņēmīgāk censties to iznīcināt. (182) Redzot, cik maz tika panākts ar vajāšanām, apspiežot Lutera darbu Vācijā, tie nolēma reformai stāties pretī ar viņas pašas ieročiem. Ienaidnieki gribēja noorganizēt ar Cvingliju disputu un, būdami stāvokļa noteicēji, cerēja nodrošināt uzvaru, izvēloties ne tikai cīņas vietu, bet arī tiesnešus, kam būtu jāizšķir, kurā pusē taisnība. Un, ja tiem izdotos dabūt Cvingliju savā varā, tad gan jau viņi parūpētos, lai reformators vairs neizbēgtu. Ja vadonis būtu apklusināts, tad arī visu kustību varētu ātri iznīcināt. Tomēr savus patiesos nolūkus viņi rūpīgi slēpa.
