Divdesmit četrus gadus, tas ir no 1821.gada līdz 1845.gadam, Vulfs pavadīja tālos ceļojumos: Āfrikā, kur apmeklēja Ēģipti un Abesīniju; Āzijā, šķērsojot Palestīnu, Sīriju, Persiju, Buhāru un Indiju. Viņš devās arī uz Savienotajām Valstīm un sava ceļojuma laikā sludināja Sv. Helēnas salā. 1837. gada augustā viņš ieradās Ņujorkā, un pēc tam, kad bija runājis šajā pilsētā, vēl sludināja Filadelfijā un Baltimorā, un beidzot iegāja arī Vašingtonā. Tur, kā viņš saka, "pēc toreizējā prezidenta Džona Kvinsi Edamsa priekšlikuma manā rīcībā sapulču noturēšanai nodeva zāli vienā no kongresa ēkām, (361) kur kādā sestdienā manu priekšnesumu ar savu klātbūtni pagodināja visi Kongresa locekļi, kā arī Virdžīnijas bīskaps un Vašingtonas garīdzniecība un pilsoņi. Tādu pašu godu man parādīja Ņūdžersijas un Pensilvānijas valdības locekļi, kuru klātbūtnē nolasīju lekcijas par saviem pētījumiem Āzijā, kā arī par Jēzus Kristus personīgo valdīšanu". (8)
Dr. Vulfs ceļoja pa visbarbariskākajām zemēm, neatrodoties nevienas Eiropas valdības aizsardzībā, panesot daudz grūtību un pastāvīgi apzinoties dažādo briesmu klātbūtni. Viņš tika sists un cieta badu. Viņu pārdeva par vergu un trīs reizes notiesāja uz nāvi. Viņam uzbruka laupītāji un vairākas reizes tas gandrīz aizgāja bojā ūdens trūkuma dēļ. Reiz viņam atņēma pilnīgi visu, kas tam bija, kad vēl vajadzēja iet simtiem jūdžu pa kalniem, sniegam sitoties sejā un kailajām kājām stingstot saskarē ar sasalušo zemi.
Kad viņu brīdināja nestaigāt neapbruņotam mežonīgu un naidīgu cilšu vidū, tas parasti paskaidroja, ka sen jau ir "apgādāts ar ieročiem" – "ar lūgšanām, ar dedzību Kristus lietā un ar uzticēšanos Viņa palīdzībai". "Turklāt," viņš vēl piebilda, "man sirdī ir mīlestība uz Dievu un savu tuvāko, bet rokās dārgā Bībele." (9) Visur, kur vien viņš gāja, tam līdzi bija Svētie Raksti ebreju un angļu valodā. Par kādu no saviem vēlākajiem ceļojumiem viņš saka: "Es (..) savā rokā turēju atvērtu Bībeli. Es jutu, ka mans spēks bija šajā grāmatā un ka tā mani uztur." (10)
Tā viņš neatlaidīgi turpināja savu darbu, līdz vēsts par tiesu bija aiznesta lielai apdzīvotās zemeslodes daļai. Dieva Vārdu šis vīrs izplatīja dažādās valodās: jūdu, turku, persiešu, indusu un daudzu citu tautu un cilšu vidū, visur pasludinot Mesijas valdīšanas laika tuvošanos.
Ceļojumos pa Buhāru viņš atklāja, ka kāda atšķirti un vientuļi dzīvojoša tauta jau pazīst mācību par Kunga drīzo atnākšanu! (362) "Jemenas arābiem", viņš saka, "ir grāmata Seera, kas stāsta par Kristus otro atnākšanu un Viņa valdīšanu godībā, viņi gaidīja, ka 1840. gadā norisināsies lieli notikumi." (11) "Jemenā es (..) sešas dienas pavadīju Rekaba bērnu vidū. Viņi nedzer vīnu, nestāda vīnadārzus, nesēj nekādu sēklu un dzīvo teltīs, pieminot veco, labo Jonadabu, Rekaba dēlu; pie viņiem es atradu arī izraēliešus no Dana cilts (..), kas līdz ar Rekaba bērniem gaidīja drīzu Mesijas atnākšanu Debess padebešos." (12)
Ar līdzīgu ticību kāds misionārs tajā laikā sastapās arī tatāru zemē. Tatāru priesteris pie šī misionāra griezās ar jautājumu, kad Kristus nāks otrreiz. Kad misionārs atbildēja, ka viņš par to neko nezina, priesteris šķita ļoti pārsteigts par tādu Bībeles skolotāja neinformētību un tad paskaidroja savu uz pravietojumiem dibināto viedokli, ka Kristum esot jānāk ap 1844. gadu.
Anglijā Adventes vēsti iesāka sludināt jau 1826. gadā. Šī kustība tur gan nepieņēma tik noteiktu veidu kā Amerikā un tik vispārīgi nemācīja arī precīzu adventes laiku, tomēr lielo Kristus drīzās atnākšanas patiesību, ka Viņš parādīsies spēkā un godībā, sludināja plašos apmēros, un ne tikai starp sektantiem un tiem, kas nostājās pret anglikāņu baznīcu. Angļu rakstnieks Mourants Broks stāsta, ka šī "valstības Evaņģēlija" sludināšanā bija iesaistījušies apmēram septiņi simti anglikāņu baznīcas mācītāju. Arī Lielbritānijā tika sniegta vēsts, kas par Kunga atnākšanas laiku nosauca 1844. gadu. No Savienotajām Valstīm tālu un plaši izplatīja preses izdevumus par Kristus otro adventi. Šīs grāmatas un žurnālus iespieda arī Anglijā. Un 1842. gadā Roberts Vinters, pēc tautības anglis, kurš Amerikā bija pieņēmis adventes ticību, bet, atgriezies dzimtajā zemē, sāka sludināt vēsti par Kunga nākšanu. Daudzi viņam šajā darbā pievienojās un mācību par tiesu izplatīja dažādās Anglijas daļās.
Dienvidamerikā, lielas nezināšanas un garīdzniecības maldu apņemts, kāds spāņu jezuīts Lakunza atrada Svētos Rakstus un pieņēma patiesību par Kristus drīzo atnākšanu. (363) Jūtot iekšēju paskubinājumu, viņš brīdināja arī citus, tomēr, lai izvairītos no Romas baznīcas sodiem, savus uzskatus publicēja, maskējoties ar pieņemtu vārdu "Rabīns Ben–Israels", uzdodoties par atgrieztu jūdu. Lakunza dzīvoja astoņpadsmitajā gadsimtā, bet ap 1825. gadu viņa grāmata, atradusi ceļu uz Londonu, tika pārtulkota angļu valodā. Šis izdevums padziļināja Anglijā jau pamodināto interesi par otro adventi.
Vācijā astoņpadsmitajā gadsimtā šo doktrīnu mācīja izcilais Bībeles pētnieks un kritiķis, luterāņu mācītājs Bengels. Papildinot savu izglītību, Bengels nodevās teoloģijas studijām, uz ko dabīgi tiecās viņa nopietnais un reliģiskais raksturs un ko atbalstīja iepriekšējo gadu audzināšana un disciplīna. Kā daudziem citiem domājošiem jauniešiem agrāk un vēlāk, arī viņam nācās cīnīties ar reliģiskas dabas šaubām un grūtībām, par ko tas varēja izjusti liecināt, kā "daudzas bultas caururba manu nabaga sirdi un darīja jaunību grūti panesamu". (13) Kļuvis par Virtembergas konsistorijas locekli, viņš aizstāvēja reliģijas brīvību. "Atzīdams baznīcas tiesības un priekšrocības, viņš atbalstīja domu par patiesas brīvības saglabāšanu ikvienam, kas, pamatojoties uz sirdsapziņu, justos spiests šķirties no savas draudzes." (13) Viņa dzimtajā apgabalā vēl arvien ir izjūtams šo uzskatu labais iespaids.
Gatavojot svētrunu kādai "Adventes svētdienai" par Atklāsmes grāmatas 21. nodaļu, Bengela prātā pēkšņi uzausa gaisma par Kristus otro atnākšanu. Atklāsmes grāmatas pravietojumi viņa saprašanai atvērās kā nekad agrāk. Pravieša sniegto ārkārtīgās godības ainu satraukts, viņš kādu laiku bija spiests atteikties no sava temata tālākas izpētes. (364) Jau stāvot kancelē, tas atkal viņam no jauna atklājās ar vēl lielāku spēku. No tā laika šis vīrs nodevās pravietojumu studijām, sevišķi tiem, kas ietverti Atklāsmes grāmatā, un drīz nonāca pie pārliecības par Kristus atnākšanas tuvumu. Laiks, kuru viņš noteica Kristus atkalatnākšanai, tikai par nedaudz gadiem atšķīrās no tā, kuru vēlāk pieņēma Millers.
Bengela raksti izplatījās visā kristīgajā pasaulē. Virtembergā un zināmā mērā arī citās pasaules vietās plaši pieņēma viņa uzskatus par šiem pravietojumiem. Aizsāktā kustība turpinājās vēl pēc šī vīra nāves, un adventes vēsts Vācijā bija dzirdama tieši tajā pašā laikā, kad tā cilvēku uzmanību sev pievērsa citās zemēs. Drīz vien daži ticīgie aizgāja uz Krieviju un tur izveidoja kolonijas, kur šīs zemes vācu draudzes vēl arvien tic drīzai Kristus atnākšanai.
Gaisma atspīdēja arī Francijā un Šveicē. Ženēvā, kur reformācijas patiesības bija izplatījuši Kalvins un Fārels, otrās adventes vēsti sludināja Gausens. Mācīdamies skolā, Gausens nonāca saskarē ar racionālisma garu, kas astoņpadsmitā gadsimta beigās un deviņpadsmitā gadsimta sākumā pārņēma visu Eiropu; un, kļuvis par garīdznieku, viņš ne tikai nepazina pareizo ticību, bet pat tiecās uz skepticismu. Tomēr jau jaunībā viņš tika ieinteresēts pētīt pravietojumus. Pēc tam, kad tas bija izlasījis Rollina Seno laiku vēsturi, viņa uzmanība pievērsās Daniēla grāmatas otrajai nodaļai, kurā pārsteidza brīnišķā precizitāte, ar kādu bija piepildīti pravietojumi, kā to tagad apstiprināja vēsturnieka ziņojumi. Šeit bija liecība Rakstu inspirācijai, kas viņam vēlāko gadu briesmās kalpoja kā drošs enkurs. Racionālisma mācības to vairs neapmierināja, un, pētot Bībeli un meklējot skaidrāku gaismu, viņš pēc kāda laika kļuva par īstu ticīgu cilvēku.
Turpinot vēl tālāk iedziļināties pravietojumos, viņš pārliecinājās, ka Kunga atnākšana ir tuvākās nākotnes notikums. Šīs lielās patiesības svinīguma un nozīmes iespaidots, viņš vēlējās to darīt zināmu tautai, bet darbu ļoti traucēja populārais uzskats, ka Daniēla pravietojumi nav saprotami.(365) Beidzot tas – tāpat kā pirms viņa to bija darījis Fārels, nesot Evaņģēliju Ženēvā – nolēma iesākt ar bērniem, tādā veidā cerot ieinteresēt arī vecākus.
"Es vēlētos," viņš vēlāk sacīja, runājot par šī pasākuma mērķi, "lai saprastu, ka es tā rīkojos ne tāpēc, ka šī lieta būtu maznozīmīga, bet tieši pretēji, tāpēc ka tai bija liela vērtība, tādēļ es griezos pie bērniem, cenšoties to pasniegt viegli saprotamā veidā. Es gribēju, lai mani sadzirdētu, un baidījos, ka to nepanākšu, ja vispirms griezīšos pie pieaugušajiem. Tāpēc nolēmu iet pie visjaunākajiem. Sapulcināju bērnu auditoriju, un, ja grupa palielinājās, ja redzēju, ka viņi klausās, ir apmierināti, ieinteresēti un saprot, un spēj izskaidrot šo tematu, tad biju drošs, ka man drīzumā radīsies arī cita klausītāju saime un arī pieaugušie atzīs, ka ir vērts ziedot laiku, lai apsēstos un mācītos. Ja tas tiks panākts, tad šī lieta būs uzvarējusi." (14)
Darbs vainagojās panākumiem. Kad viņš uzrunāja bērnus, tiem līdzi nāca arī vecāki. Viņa baznīcas galerijas pildījās ar uzmanīgiem klausītājiem. Starp tiem bija augstāko šķiru pārstāvji un zinātnieki, kā arī Ženēvā iebraukušie muižnieki un ārzemnieki, kas šo vēsti aiznesa uz citiem apgabaliem.
Sekmju iedrošināts, Gausens savas atziņas sāka publicēt, cerot panākt pravietisko grāmatu pētīšanu franciski runājošo draudžu vidū. "Ar bērniem pasniegto mācību publicēšanu," saka Gausens, "mēs runājām ar pieaugušajiem, kas šādas grāmatas bieži atstāja novārtā, nepareizi aizbildinoties, ka tās neesot saprotamas. Kā gan tās varētu būt nesaprotamas, ja bērni tās saprot?" "Es ļoti ilgojos," viņš piebilst, "ja vien iespējams, lai mūsu draudzēs būtu daudz plašākas zināšanas par pravietojumiem. Man tiešām šķiet, ka nav citu studiju, kas labāk atbilstu laika vajadzībām. Tādā veidā mēs sagatavosimies tuvajam bēdu laikam, tā mēs varēsim palikt nomodā, gaidot Jēzu Kristu."
(366) Kaut arī Gausens bija viens no izcilākajiem un iemīļotākajiem franciski runājošiem sludinātājiem, tomēr pēc kāda laika viņu no šī amata atbrīvoja, galveno apsūdzību virzot uz to, ka, apmācot jaunatni, viņš esot lietojis Bībeli un nevis baznīcas katehismu, šo garlaicīgo un racionālistisko rakasgrāmatu, kurā īstu ticību tikpat kā nevarēja saskatīt. Vēlāk viņš kļuva par pasniedzēju kādā teoloģijas skolā un svētdienās turpināja savu pamācītāja darbu, palīdzot bērniem saprast Rakstus. Viņa pravietojumu izskaidrojumi izsauca lielu interesi. Pildot savus skolotāja pienākumus, izsakoties presē, viņš ar iemīļotajām bērnu apmācīšanas metodēm gadiem ilgi iespaidoja plašu apkārtni un bija līdzeklis daudzu cilvēku uzmanības pievēršanai pravietojumiem par Kunga atnākšanas tuvumu.
