Kad draudze Tesalonikā pieņēma maldīgus uzskatus par Kristus nākšanu, apustulis Pāvils viņiem deva padomu savas cerības un paredzējumus rūpīgi pārbaudīt ar Dieva Vārdu. Viņš tiem citēja pravietojumus par notikumiem pirms Kristus nākšanas un pierādīja, ka nav nekāda pamata gaidīt Kungu viņu dzīves laikā. "Lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā" (2. Tes. 2:3), skan viņa brīdinošie vārdi. (457) Ja viņi nodotos Rakstos nepamatotām cerībām, tad drīz vien sāktu arī nepareizi rīkoties un vilšanās gadījumā būtu padoti neticīgo izsmieklam, tādā veidā nonākot briesmās kļūt mazdūšīgiem un izjust kārdinājumu šaubīties par savas pestīšanas vissvarīgākajām patiesībām. Apustuļa brīdinājums tesaloniķiešiem satur svarīgu mācību tiem, kas dzīvo pēdējās dienās. Daudzi adventisti domāja, ka, ticībā nepieķeroties kādam noteiktam Kunga atnākšanas laikam, tie pietiekoši dedzīgi un čakli nespēs sagatavoties šim notikumam. Bet, atkal un atkal satraucot savas cerības, tikai tādēļ, lai no jauna redzētu tās nepiepildāmies, tika iedragāta viņu ticība, līdz beidzot šī pravietojuma lielās patiesības tos vairs gandrīz nespēja iespaidot.
Dievs bija nolicis, ka ar pirmā eņģeļa vēsti jāpasludina tiesas laika iesākšanās. Pravietisko periodu aprēķini, uz ko šī vēsts balstījās un kas nebija apstrīdami, 2300 dienu izbeigšanos noteica 1844. gada rudenī. Atkārtotie mēģinājumi atrast jaunus datumus pravietisko periodu sākumam un beigām un nesaprātīgie secinājumi, kas bija vajadzīgi šo viedokļu atbalstīšanai, ne tikai maldināja cilvēkus no tagadējās patiesības, bet arī pamodināja necieņu pret jebkādiem pravietojumu izskaidrošanas mēģinājumiem. Jo biežāk tiek noteikts laiks Kristus otrai atnākšanai un jo plašāk to māca, jo vairāk tas kalpo sātana mērķiem. Pēc laika paiešanas viņš pret tā aizstāvjiem vēršas ar izsmieklu un nicinājumu, tādā veidā uzveļot pārmetumus visai lielai 1843. un 1844. gada adventes kustībai. Tie, kas turpinās pieķerties šai maldībai, beidzot Kristus nākšanu atvirzīs pārāk tālā nākotnē. Tā viņi tiks ieaijāti viltus drošības sajūtā, vairs netiekot vaļā no šiem maldiem, kamēr jau būs par vēlu.
Apbrīnojamu ilustrāciju adventes pagātnes piedzīvojumiem sniedz senā Izraēla vēsture. Dievs savus ļaudis vadīja šajā adventes kustībā, tāpat kā Viņš Izraēla bērnus veda ārā no Ēģiptes. Lielā vilšanās pārbaudīja viņu ticību, tāpat kā ebreji tika pārbaudīti pie Sarkanās jūras. (458) Ja viņi joprojām būtu uzticējušies vadošajai rokai, kas ar tiem bija pagātnes notikumos, tad Dievs viņus būtu izglābis. Ja visi, kas vienoti strādāja 1844. gadā, būtu pieņēmuši trešā eņģeļa vēsti un Svētā Gara spēkā to snieguši tālāk, tad Kungs ar tiem būtu vareni sadarbojies. Tad pār pasauli būtu izlējušies gaismas plūdi. Tad zemes iedzīvotāji jau būtu brīdināti, noslēdzošais darbs pabeigts un Kristus būtu atnācis izglābt savus ļaudis.
Tas nebija Dieva prāts, ka Izraēlam četrdesmit gadus vajadzēja klejot tuksnesī, Viņš vēlējās tos vadīt taisni uz Kānaānas zemi, lai tur darītu par svētu un laimīgu tautu. Bet "viņi nav varējuši ieiet neticības dēļ". (Ebr. 3:19) Savas atkāpšanās un atkrišanas dēļ viņi gāja bojā tuksnesī, un, lai ieietu apsolītajā zemē, bija vajadzīgi citi. Līdzīgā veidā arī tas nebija Dieva prāts, ka Kristus nākšanai būtu tik ilgi jākavējas un Viņa ļaudīm vēl tik daudz gadu jāpaliek šajā bēdu un grēka pasaulē. Bet viņus no Dieva šķīra neticība. Kad tie atteicās darīt nolemto darbu, šo vēsti sludināt aicināja citus. Žēlastībā uz pasauli Jēzus vēl atliek savu nākšanu, lai grēciniekiem būtu izdevība dzirdēt brīdinājumu un atrast Viņā patvērumu, pirms izliesies Dieva dusmas.
Tagad, tāpat kā agrākos laikos, tādas patiesības pasludināšana, kas norāj attiecīgā laika grēkus un maldus, ļaudīs izsauks pretestību. "Ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti." (Jāņa 3:20) Kad cilvēki redz, ka viņi savu viedokli nespēj pamatot ar Rakstiem, daudzi par to izšķiras cīnīties ļaunprātīgā veidā, uzbrūkot nepopulāro patiesību aizstāvju raksturam un motīviem. Eliju pasludināja par Izraēla jaucēju, Jeremiju – par nodevēju, Pāvilu – par tempļa apgānītāju. (459) Kopš tiem laikiem līdz pat mūsu dienām tos, kas ir uzticīgi patiesībai, apsūdz kā dumpiniekus, ķecerus vai atkritējus. Ļaužu pulki, kas ir par neticīgiem, lai pieņemtu drošo pravietojumu vārdu, bezierunu lētticībā pieņems apvainojumus pret tiem, kas uzdrošinās norāt plaši izplatītos grēkus. Šis gars kļūs arvien spēcīgāks. Un Bībele skaidri māca, ka tuvojas laiks, kad valsts likumi tādā mērā nostāsies pretī Dieva likumiem, ka ikvienam, kurš vēlēsies paklausīt dievišķajiem priekšrakstiem, būs drosmīgi jāpanes pārmetumi un sodi kā kādam ļaundarim.
Ja to visu ņemam vērā, kāds tad ir patiesības vēstneša pienākums? Vai viņam būtu jāsecina, ka šo patiesību vispār nevajadzētu sludināt, ja bieži rezultātā tiek panākta vienīgi izvairīšanās no patiesības prasībām vai arī atklāta pretošanās? Nē, viņam nav lielāku tiesību atturēt Dieva Vārda liecību no ļaudīm kā agrākajiem reformatoriem, kaut arī tā cilvēkos pamodinātu tikai pretestību. Svēto un mocekļu apliecinātā ticība uzrakstīta par labu nākošajām paaudzēm. Šie iespaidīgie svētuma un nelokāmā godīguma piemēri ir saglabāti to iedrošināšanai, kas tagad tiek aicināti liecināt par Dievu. Viņi žēlastību un patiesību saņēma ne tikai savām vajadzībām, bet lai, to tālāk izplatot, Dieva atzīšana varētu apgaismot visu Zemi. Vai Dievs saviem kalpiem šajā paaudzē ir devis gaismu? Tad viņiem jāļauj tai mirdzēt pasaules priekšā.
Senatnē Kungs kādam vīram, kas runāja Viņa vārdā, teica: "Izraēla nams negribēs tevi klausīt, tāpēc ka tie Mani negrib klausīt." (Ec. 3:7, Glika tulk.) Tomēr "Tu pasludini tiem Manus vārdus, lai tie klausa vai neklausa". (Ec. 2:7) Dieva kalpiem šajā laikā tiek adresēta pavēle: "Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus!" (Jes. 58:1)
Uz ikvienu, kas saņēmis patiesības gaismu, viņa iespēju robežās gulstas tā pati svinīgā un ārkārtīgi bijājamā atbildība, kādai bija pakļauts Izraēla pravietis, kurš dzirdēja Kunga vārdu: "Tevi, cilvēka bērns, Es esmu izredzējis par sargu Izraēla namam, lai tu, ja tu saņemsi kādu vārdu no Manas mutes, tos brīdini Manā vārdā. (460) Ja Es bezdievim saku: Bezdievi, tev jāmirst, un tu nebrīdini bezdievi, lai tas atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievis gan nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es atprasīšu no tavas rokas. Bet, ja tu būsi brīdinājis bezdievi, lai tas atgriežas no sava ceļa, tad viņš gan mirs sava nozieguma dēļ, bet tu būsi izglābis savu dzīvību." (Ec. 33:7-9)
Neērtības un pārmetumi, kas saistās ar patiesības pieņemšanu un pasludināšanu, kļūst tai par vislielāko šķērsli. Tas ir vienīgais arguments pret patiesību, ko tās aizstāvji nekad nav varējuši atspēkot. Bet patiesos Kristus sekotājus tas neatbaida. Viņi negaida, ka patiesība kļūs populāra. Pārliecināti par savu pienākumu, tie labprātīgi uzņemas krustu, līdz ar apustuli Pāvilu atzīstot, ka "tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību" (2. Kor. 4:17), un vērtē "Kristus negodu par lielāku bagātību nekā visas Ēģiptes mantas" (Ebr. 11:26), kā tas sacīts par kādu citu vīru senatnē.
Lai arī kāda būtu cilvēku vārdos izteiktā ticības apliecība, tie, kas reliģiskās lietās vairāk vadās no pasaulīgās gudrības nekā no principiem, sirdī kalpo pasaulei. Mums patiesība jāizvēlas tāpēc, ka tā ir patiesība, un sekas jāatstāj Dieva ziņā. Par savām lielajām reformām pasaule ir daudz parādā vienkāršajiem ticīgiem, šiem bezbailīgajiem cilvēkiem, kas vadījušies no pamatlikumiem. Tādiem vīriem reformas darbs uz priekšu jāvirza arī mūsu dienās.
Tā saka Kungs: "Klausieties uz Mani, kas taisnību pazīstat, ļaudis, kam Mana bauslība ir sirdī. Nebīstieties par cilvēku nievāšanu un neiztrūcinieties par viņu zaimošanām. Jo tārpi tos ēdīs kā drēbi, un kodes tos sakapās kā vilnu, bet Mana taisnība pastāvēs mūžīgi un mana pestīšana uz cilšu ciltīm." (Jes. 51:7,8, Glika tulk.)
