Pretenzijas, ka Kristus ar savu nāvi būtu atcēlis Dieva Tēva likumus, ir bez pamata. Ja bauslību būtu bijis iespējams grozīt vai atcelt, tad Kristum, lai glābtu cilvēku no grēka soda, nevajadzētu mirt. Tieši Kristus nāve, kam nav nekā kopēja ar bauslības atcelšanu, pierāda, ka baušļi ir negrozāmi. Dieva Dēls nāca "paaugstināt bauslību un darīt to godājamu". (Jes. 42:21, angļu val.) Viņš sacīja: "Nedomājiet, ka Es esmu nācis atmest bauslību"; "Iekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā, Rakstu zīmīte jeb raksta galiņš no bauslības." (Mat. 5:17,18) Un par sevi Viņš saka: "Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī." (Ps. 40:9)
(467) Dieva likums pēc savas dabas ir negrozāms. Tas atklāj Autora gribu un raksturu. Dievs ir mīlestība, un Viņa likums ir mīlestība. Bauslības galvenie pamatlikumi ir mīlestība uz Dievu un mīlestība uz cilvēku. "Bauslības piepildījums ir mīlestība." (Rom. 13:10) Dieva raksturs ir taisnība un patiesība, un tāda ir arī Viņa bauslība. Dziesminieks saka: "Tava bauslība ir patiesība"; "visi Tavi baušļi ir taisni". (Ps. 119:142,172) Un apustulis Pāvils ziņo: "Bauslība kā tāda ir svēta, un bauslis kā tāds ir svēts, taisns un labs." (Rom. 7:12) Tādēļ bauslībai, kas ir Dieva prāta un gribas izpausme, jābūt tikpat mūžīgai, kāds ir tās Devējs.
Atgriešanas un svētošanas darbs panāk cilvēka salīdzināšanu ar Dievu, vadot to saskaņā ar dievišķās bauslības principiem. Iesākumā cilvēku radīja pēc Dieva līdzības. Tas dzīvoja pilnīgā saskaņā ar Dieva dabu un likumu; taisnības principi bija ierakstīti viņa sirdī. Bet grēks to atšķīra no viņa Radītāja. Tad tas vairs neatstaroja dievišķo līdzību. Viņa sirds sāka cīnīties pret Dieva bauslības principiem. "Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva likumam, jo tā to nespēj." (Rom. 8:7) Bet "Dievs tik ļoti pasauli mīlēja, ka Viņš deva savu vienpiedzimušo Dēlu", lai cilvēks varētu tikt salīdzināts ar Dievu. Kristus nopelnā ir iespējams atjaunot saskaņu starp zemes bērnu un viņa Radītāju. Dievišķajai žēlastībai jāpārveido cilvēka sirds, viņam jāsaņem jauna dzīvība no augšienes. Šī pārmaiņa ir jaunpiedzimšana, bez kuras, saka Jēzus, tas "nevar redzēt Dieva valstību".
Lai cilvēks tiktu salīdzināts ar Dievu, viņam vispirms jāpārliecinās par grēku, jāredz, ka Viņš ir grēcinieks. Bet "grēks ir netaisnība" (1. Jāņa 3:4), tātad bauslības pārkāpšana, jo "bauslība dod grēka atziņu". (Rom. 3:20) Lai varētu ieraudzīt savu vainu, grēciniekam raksturs jāpārbauda ar Dieva taisnības lielo mērauklu. Tas ir kā spogulis, kas uzrāda taisna rakstura pilnību, sniedzot grēciniekam iespēju ieraudzīt trūkumus savā raksturā.
Bauslība cilvēkam atklāj viņa grēkus, bet tā nesagādā dziedniecības līdzekli. Apsolot paklausīgam dzīvību, tā tajā pašā laikā paziņo, ka pārkāpēja daļa būs nāve. (468) Vienīgi Kristus Evaņģēlijs spēj cilvēku glābt no grēka izsauktā nosodījuma, nomazgājot viņa traipus. Tad tam ar nožēlu jānāk Dieva priekšā, kura bauslību viņš ir pārkāpis, un jātic Kristum, Viņa salīdzinošajam upurim. Tā grēcinieks iegūst pagātnes pārkāpumu piedošanu un kļūst par dievišķās dabas dalībnieku. Tas paliek par Dieva bērnu, jo ir saņēmis bērnības garu, kas viņam liek izsaukties: "Aba, Tēvs!"
Vai tagad tas drīkstētu brīvi pārkāpt Dieva bauslību? Pāvils saka: "Vai tad nu ar šo ticību atceļam Dieva likumu? Nekādā ziņā nē! – mēs Dieva likumu nostiprinām." (Rom. 3:31) "Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam tajā?" (Rom. 6:2) Un Jānis paskaidro: "Šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti." (1. Jāņa 5:3) Jaunpiedzimšanā sirds tiek vadīta saskaņā ar Dievu, tātad saskaņā ar Viņa likumiem. Kad grēciniekā ir notikusi šī lielā pārmaiņa, tas ir pārgājis no nāves dzīvībā, no grēka – svētumā, no pārkāpumiem un sacelšanās – paklausībā un uzticībā. Ir beigusies vecā dzīve – atsvešināšanās no Dieva, un iesākusies jaunā – salīdzināšanās, ticības un mīlestības dzīve. Tā "bauslības taisnība" var tikt "piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet garam". (Rom. 8:4) Tāds cilvēks atzīs: "Cik Tava bauslība man ir mīļa! To es pārdomāju ik dienas." (Ps. 119:97)
"Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli." (Ps. 19:8) Bez bauslības cilvēkam nemaz nav iespējams pareizi izprast Dieva skaidrību un svētumu, nedz arī ieraudzīt savu vainu un netīrību. Tad viņam trūkst īstas pārliecības par grēku, un tas neizjūt nožēlas un atgriešanās vajadzību. Nesaskatot savu kā Dieva bauslības pārkāpēja pazudušo stāvokli, cilvēks neredz nekādu vajadzību pēc Kristus salīdzinošajām asinīm. Pestīšanas cerība tiek pieņemta bez radikālas sirds pārmaiņas vai dzīves reformēšanas. Tādā veidā vairojas pavirši atgriešanās gadījumi, un draudzei pievienojas ļaužu pulki, kas nekad nav bijuši vienoti ar Kristu.
(469) Mūslaiku reliģiskajās kustībās izcila vieta tiek ierādīta maldīgām teorijām par svētošanos, kas radušās dievišķās bauslības atmešanas rezultātā. Šīs teorijas ir doktrināli nepareizas un praktiski ļoti bīstamas, un to vispārējā labvēlīgā uzņemšana liek mums izturēties divkārt uzmanīgāk, lai pareizi saprastu, ko Raksti māca par šo tematu.
Patiesa svētošanās ir Bībeles mācība. Apustulis Pāvils vēstulē draudzei Tesalonikā saka: "Tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta (..)." (1. Tes. 4:3) Un viņš lūdz: "Pats miera Dievs lai jūs svētī caur cauri (..)." (1. Tes. 5:23) Bībele arī ļauj skaidri saprast, kas ir svētošanās un kā tā sasniedzama. Pestītājs par saviem mācekļiem lūdza: "Svētī tos Tavā patiesībā: Tavs Vārds ir patiesība." (Jāņa 17:17) Un Pāvils mācīja, ka ticīgajiem jābūt Svētā Gara svētītiem. (Rom. 15:16) Bet kāds tad ir Svētā Gara darbs? Jēzus reiz sacīja: "Kad Viņš nāks, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā." (Jāņa 16:13) Un dziesminieks apliecina: "Tava bauslība ir patiesība." Vārds un Dieva Gars cilvēkiem uzrāda taisnības lielos principus, kas iemiesoti Viņa bauslībā. Un tā kā Dieva likums ir "svēts, taisns un labs" dievišķās pilnības noraksts, tad izriet, ka raksturs, ko veido paklausība šai bauslībai, būs svēts. Kristus ir tāda rakstura pilnīgs piemērs. Viņš saka: "Es esmu turējis sava Tēva baušļus." "(..) kas Viņam labpatīk, to Es daru vienmēr." (Jāņa 15:10; 8:29) Un Kristus sekotājiem jākļūst Viņam līdzīgiem – Dieva žēlastības spēkā tiem jāveido raksturs saskaņā ar Dieva svētās bauslības principiem. Tāda ir Bībelē atklātā svētošanās.
Šis darbs veicams vienīgi ticībā Kristum, ja sirdī mājo Dieva Gara spēks. Pāvils ticīgos pamāca: "Gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas." (Filip. 2:12,13) Kristietis jutīs skubinājumus uz grēku, bet tas pastāvīgi pret tiem karos. Šeit būs nepieciešama Kristus palīdzība. (470) Cilvēcīgais nespēks, savienojoties ar dievišķo spēku, liks ticībā izsaukties: "Paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu!" (1. Kor. 15:57)
Raksti arī skaidri norāda, ka svētošanās darbs ir progresējošs. Kad grēcinieks, pateicoties salīdzinošajām asinīm, atgriežoties atrod mieru ar Dievu, tad viņa kristīgā dzīve tikai iesākas. Tagad tam jāiet pretī pilnībai; jāuzaug "par pilnīgu vīru, pilnīgi Kristum līdzīgu". Apustulis Pāvils saka: "Vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, tiekdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretī mērķim, goda balvai – Dieva Debesu aicinājumam Kristū Jēzū." (Filip. 3:13,14) Un Pēteris mūsu priekšā atklāj pakāpienus, pa kuriem sasniedzama bībeliskā svētošanās: "Pielieciet visas pūles un parādiet savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību (..). To darīdami, jūs nekad neklupsiet." (2. Pēt. 1:5-10)
Tie, kuri piedzīvojuši bībelisku svētošanos, savā garā būs pazemīgi. Līdzīgi Mozum tie būs skatījuši bijājamo svētuma Majestāti un ieraudzījuši savu paša necienīgumu pretstatā Bezgalīgā skaidrībai un ārkārtējai pilnībai.
Pravietis Daniēls bija patiesas svētošanās piemērs. Visu garo mūžu viņš uzticīgi kalpoja savam Meistaram. Viņš bija Debesīm "ļoti mīļš" vīrs. (Dan. 10:11) Tomēr šis godājamais pravietis nepretendēja uz savu skaidrību un svētumu, bet, aizlūdzot par tautu Dieva priekšā, sevi pielīdzināja tik grēcīgajam Izraēlam: "Mēs zemojamies Tava vaiga priekšā ar savām lūgšanām. Balstīdamies ne uz savu taisnību, bet cerēdami un paļaudamies uz Tavu lielo žēlastību. Mēs grēkojām un bijām bezdievīgi." Viņš atklāti atzīst: "Es (..) runāju un pielūdzu (..), izsūdzēju savus un savas tautas grēkus." Un, kad vēlāk citā reizē viņam parādījās Dieva Dēls, lai to pamācītu, Daniēls par to rakstīja: "Mans vaigs pazaudēja savu krāsu līdz nepazīšanai, un es kļuvu galīgi bezspēcīgs." (Dan. 9:18,15,20; 10:8)
(471) Kad Ījabs vētrā dzirdēja Kunga balsi, viņš izsaucās: Es "atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos". (Īj. 42:6) Jesaja, redzot Kunga godību un dzirdot ķerubus apliecinām: "Svēts, svēts, svēts ir Kungs Cebaots!", izsaucās: "Vai man! Jo man ir jāiet bojā." (Jes. 6:3,5, Glika tulk.) Pāvils pēc tam, kad bija aizrauts trešajās Debesīs un dzirdējis vārdus, ko cilvēkam nav iespējams izteikt, sevi novērtēja kā vismazāko no visiem svētiem. (2. Kor. 12:2-4; Ef. 3:8) Un mīļotais Jānis, kas reiz dusēja pie Jēzus krūtīm un skatīja Viņa godību, pakrita kā miris pie eņģeļa kājām. (Atkl. 1:17)
Kas staigās Golgātas krusta ēnā, tie nebūs augstprātīgi, tie arī nelielīsies ar bezgrēcīgumu. Viņi apzināsies, ka tas bija viņu grēks, kas Dieva Dēlam sagādāja tādas ciešanas, laužot Kunga sirdi, un šīs domas liks tiem izturēties ļoti pazemīgi. Tie, kas dzīvos vistuvāk Jēzum, visskaidrāk arī saskatīs, cik vāja un grēcīga ir cilvēce, viņu vienīgā cerība balstīsies uz krustā sistā un nāvi uzvarējušā Pestītāja nopelnu.
