Noteiktos laikos, lai saglabātu likumu neaizskaramību, pārbaudīja ļaudis, vai viņi uzticīgi pilda savus solījumus vai ne. Nedaudzi apzinīgākie Dievam atdeva apmēram trešo daļu no visiem saviem ienākumiem, lai to izlietotu reliģisko interešu atbalstīšanai un nabagu vajadzībām. Šīs prasības neuzstādīja kādai sevišķai iedzīvotāju šķirai, bet gan visiem, jo prasības bija proporcionālas īpašumu vērtībai. Blakus šīm sistemātiskajām un regulārajām dāvanām bija vēl sevišķi gadījumi, kas prasīja labprātīgus upurus, /468/ piemēram, saiešanas telts būve tuksnesī un tempļa celšana Jeruzalemē. Visu to Dievs prasīja no ļaudīm viņu pašu labā, kā arī lai uzturētu dievkalpošanas kārtību.
Pie mums kā pie tautas šinī lietā jānotiek atmodai. Tikai nedaudz ir tādu, kas izjūt sirdsapziņas pārmetumus, ja ir bijusi nolaidīgi savos pienākumos labdarības darbā. Tikai nedaudzi dvēselē jūtas nomākti, ka ik dienas ir aplaupījuši Dievu. Ja kāds kristietis ar nodomu vai gadījuma pēc nepietiekami samaksā savam kaimiņam vai arī atsakās kārtot kādu goda parādu, tad viņa sirdsapziņa, ja tā nav kļuvusi pilnīgi nejūtīga, mocīs viņu; viņš nevarēs būt mierīgs, kaut arī bez viņa paša neviens cits to nezinātu. Ir daudz nepildītu un nesamaksātu solījumu, tomēr cik maz ir to, kas par šo lietu uztraucas; cik maz ir to, kas jūtas vainīgi šī pienākuma rupjā pārkāpšanā. Šai ziņā mums jāiegūst jauna un dziļāka savas vainas apziņa. Sirdsapziņai jāatmostas, un šim jautājumam jāpiegriež nopietna vērība, jo pēdējā dienā būs jānorēķinās Dieva priekšā, un Viņa prasībām jātiek izpildītām.
Kristīgo veikala cilvēku atbildības, neskatoties uz viņu kapitāla lielumu vai mazumu, būs tieši proporcionālas dāvanām, kuras viņi saņēmuši no Dieva. Bagātības vilinoši krāpjošā vara ir ierāvusi bojāejā tūkstošiem un desmit tūkstošiem cilvēku. Šie bagātnieki aizmirst, ja viņi ir tikai pārvaldnieki un ka ļoti tuvu ir tā diena, kad viņiem teiks: "Dod norēķinu par savu namturību." Kā to redzam līdzībā par podiem, ikviens cilvēks ir atbildīgs par gudru viņam doto dāvanu izlietošanu. Nabaga vīrs līdzībā, tāpēc ka viņam bija vismazākā dāvana jutās vismazāk atbildīgs un neizlietoja viņam uzticēto podu; tāpēc viņu izmeta galējā tumsībā.
Kristus sacīja: "Cik grūti bagātiem būs ieiet Dieva valstībā!" Un Viņa mācība radīja izbrīnu mācekļos. Ja kāds sludinātājs, kas sekmīgi strādājis dvēseļu mantošanas darbā priekš Jēzus Kristus, atstāj savu svēto darbu, lai nodotos laicīgas peļņas iegūšanai, tad tas nosaukts par atkritēju, un Dievs no viņa prasīs norēķinu par nepareizi izlietotajiem podiem. Veikalnieki, lauksaimnieki, mehāniķi, tirgotāji, juristi utt., kļūstot par draudzes locekļiem, kļūst /469/ arī Kristus kalpi, un, kaut arī viņu podi var būt pilnīgi savādāki, tad tomēr viņu atbildība sekmēt Dieva darbu ar savām pūlēm un līdzekļiem nav mazāka par to, kas gulstas uz sludinātāju. "Vai", ko dzirdēs sludinātājs, ja viņš nesludinās evaņģēliju, tikpat noteikti skanēs par veikalu cilvēku, ja tas ar saviem dažādajiem podiem negrib būt Kristus līdzstrādnieks to pašu rezultātu sasniegšanai. Kad atsevišķi cilvēki to apjēgs, tad viņi sacīs: "Tas ir grūti saprotams." Tomēr tā ir patiesība, kaut arī tai pastāvīgi runā pretī ar saviem darbiem cilvēki, kas sevi atzīst par Kristus sekotājiem.
Ar žēlastības brīnumdarbu Dievs sagādāja Saviem ļaudīm maizi tuksnesī, un Viņš būtu varējis sagādāt arī visu nepieciešamo reliģiskai kalpošanai; tomēr Viņš to nedarīja, jo Savā bezgalīgajā gudrībā redzēja, ka Viņa ļaužu morālā augšana ir atkarīga no sastrādāšanās ar Viņu. Kamēr vien patiesība ies uz priekšu, Dievs turpinās prasīt, lai cilvēki tieši šiem mērķiem atdotu to, kas viņiem ir uzticēts. Dievs, cilvēka Radītājs, izveidodams sistemātiskas došanas plānu, visiem uzlicis vienlīdzīgu darba nastu,
atbilstošu viņu dažādajām spējām. Katram pašam jābūt noteicējam par sevi, un viņam atļauts dot tā, kā viņš savā sirdī apņemas. Tomēr
ir cilvēki, kas vainīgi tādā pašā grēkā kā Ananija un Zavira, domādami, ja viņi atraus daļu no tā, ko Dievs prasa saskaņā ar desmitā plānu, tad brāļi to nekad neuzzinās. Tā domāja vainīgais pāris, kura piemērs mums dots par brīdinājumu. Šai gadījumā Dievs Sevi atklāj kā siržu Izmeklētāju. Viņam nevar noslēpt cilvēka motīvus un nodomus. Viņš ir atstājis neaizmirstamu piemēru visu laiku kristiešiem, lai viņi sargātos no grēka, uz kuru pastāvīgi tiecas cilvēka sirds.
Lai gan Ananijas un Zaviras grēka atkārtošanu tagad nepavada redzamas Dieva nepatikas pazīmes, tomēr šis grēks tagad Dieva acīs ir tikpat riebīgs un pārkāpējs noteikti saņems sodu tiesas dienā, un daudzi Dieva lāstu izjutīs jau pat šinī dzīvē. Ja kaut ko apsola Dieva darbam, tad to /470/ apsola Dievam un to svēti vajadzētu pildīt. Tā izlietošana savām vajadzībām, kas reiz solīts Viņa svētā darba uz priekšu virzīšanai, Viņa acīs nav nekas labāks par Dieva zaimošanu.
Kad savu brāļu klātbūtnē mēs mutiski vai rakstiski apsolāmies dot kādu noteiktu summu, tad šie brāļi ir redzami liecinieki līgumam, kas slēgts starp Dievu un mums. Solījums nav dots cilvēkam, bet Dievam un līdzinās rakstiskam apliecinājumam, ko dodam kādam kaimiņam. Nekāda likumīga naudas maksāšanas saistība kristietim nav saistošāka par Dievam doto solījumu.
Cilvēki, kas tā solās kaimiņiem, parasti nedomā lūgt atbrīvojumu no sava solījuma. Solījums, kas dots Dievam, visa labuma Devējam, ir vēl svarīgāks; tad kāpēc mēs cenšamies tikt vaļā no mūsu solījumiem Dievam? Vai cilvēkam jāuzskata solījums par mazāk saistošu tāpēc, ka tas dots Dievam? Vai tas tāpēc ir mazāk spēkā esošs, ka to nevar nodot tiesas iestādēm? Vai cilvēkam, kas apliecina, ka to izglābušas Jēzus Kristus bezgalīgā upura asinis, jāaplaupa Dievs? Vai viņa solījumi un rīcība netiek svērti taisnos svaros Debesu pagalmos?
Debesu tiesā spriež par ikvienu no mums. Vai lai mūsu rīcības veids liecina pret mums? Ananijas un Zaviras gadījumam ir vissmagākais un apsūdzošākais raksturs. Atraujot daļu no zemes vērtības, viņi meloja Svētajam Garam. Atbilstoši pārkāpumam līdzīgi vainīgs ir katrs atsevišķs cilvēks. Kad cilvēku sirdis Dieva Gara klātbūtnē kļūst iejūtīgākas, tad viņi labprātīgāk ļaujas Svētā Gara iespaidam un apņemas aizliegt sevi un upurēt Dieva darbam. Kad dievišķā gaisma neparastā skaidrībā un spēkā iespīd prāta kambaros, tad tā uzvar dabīgā cilvēka jūtas, savtīgums pazaudē savu spēku pār sirdi un pamostas vēlēšanas sevis aizliegšanā /471/ un labdarībā atdarināt priekšzīmi - Jēzu Kristu. Cilvēks, kas pēc dabas ir savtīgs, tad mīlestībā un līdzjūtībā pievēršas pazudušajiem grēciniekiem un līdzīgi Ābrahamam un Jēkabam dod svinīgus solījumus Dievam. Tādos gadījumos klāt stāv Debesu eņģeļi. Mīlestība uz Dievu un mīlestība uz dvēselēm pārvar savtīgumu un mīlestību uz pasauli. Sevišķi tas notiek gadījumos, kad runātājs Dieva spēkā un Viņa gara vadībā norāda uz pestīšanas plānu, kā to Debesu Majestāte ir atklājis upurī pie krusta. No sekojošām Rakstu vietām mums ļauts saprast, kā Dievs skatās uz solījumiem.
"Un Mozus runāja uz Izraēla bērnu cilšu virsniekiem: Šis ir tas vārds, ko Kungs pavēlējis. Ja kāds vīrs Kungam sola solījumu vai zvēr zvērestu, savai dvēselei ko aizliegdams, lai tas savu vārdu nelauž; visu, kas no viņa mutes ir izgājis, tam jādara." 4.Mozus 30,1.2. "Nedod savai mutei vaļu savu miesu apgrēcināt un nesaki Dieva vēstnešu priekšā: man ir misējies. Kāpēc Dievs lai apskaistas par tavu valodu un iznīcina tavu roku darbu?" Zāl. māc. 5,5. "Es iešu Tavā namā ar dedzināmiem upuriem, es Tev maksāšu savus solījumus, uz ko manas lūpas ir atdarījušās un ko mana mute runājusi, kad man bija bail." Ps. 66,13.14.
"Svētas lietas aplam solīt un pēc apdomāt būs cilvēkam par valgu." Sak. v. 20,25.
"Kad tu Kungam, savam Dievam, esi apsolījis kādu solījumu, tad nekavējies to maksāt, jo Kungs, tavs Dievs, to tiešām no tevis prasīs, un tas tev būs par grēku." "Kad tu nesoli, tad tas tev nebūs par grēku. Kas no tavām lūpām iziet, tas tev jātur un jādara, it kā tu Kungam, savam Dievam, esi solījis no laba prāta to, ko tu ar savu muti esi runājis." 5.Mozus 23,21-23.
"Solieties un maksājiet Kungam, savam Dievam. Visi, kas ap Viņu, lai nes dāvanas Tam Bijājamam." Dz. 76,12. "Bet jūs to sagānāt sacīdami: Kunga galds ir sagānīts, un Viņa ienākumu riebj baudīt. Un jūs sakāt: redzi, kāds grūtums! un nebēdājat par to, saka Kungs Cebaots; jūs atnesat, kas ir laupīts un kas tizls un vājš un tā upurējat upuri. /472/ Vai tas Man var patikt no jūsu rokas? saka Kungs. Nolādēts tas
blēdis, kam savā ganāmpulkā ir auniņš un kas sola un upurē Kungam ko maitātu! Jo Es esmu liels Ķēniņš, saka Kungs Cebaots, un Mans Vārds ir bijājams starp tautām." Mal. 1,12.14.
"Ja tu Dievam solījumu solījis, tad nekavējies to maksāt; jo Viņam nav labs prāts pie ģeķiem. Ko tu esi apsolījis, to pildi; labāk nesolīt, nekā solīt un nepildīt." Zāl. māc. 5,3.4.
Dievs cilvēkam ir uzticējis savu darba daļu, kas viņam jādara līdzcilvēku glābšanai. Viņš var strādāt kopā ar Kristu, darot žēlastības un labdarības darbus. Bet viņš tos nespēj izpestīt, jo nevar apmierināt aizskartās taisnības prasības. Vienīgi Dieva Dēls to spēj izdarīt, nolikdams Savu godību un slavu, apģērbdams Savu dievišķību ar cilvēcību un nākdams uz zemi, lai pazemotos un izlietu Savas asinis cilvēces dzimtas labā.
Pavēlēdams mācekļiem iet pa visu pasauli un pasludināt evaņģēliju visai radībai, Kristus cilvēkiem uzdeva evaņģēlija izplatīšanas darbu. Bet kamēr daži iet sludināšanas darbā, citus Viņš uzaicina atbalstīt šo darbu un izplatīt iespiesto patiesību pa visu zemes virsu, paklausot Viņa prasībām desmitā un upuru ziņā. Šis ir Dieva līdzeklis cilvēku paaugstināšanai. Tieši tāds darbs cilvēkam ir vajadzīgs; tas pamodinās viņa sirdī visdziļāko līdzjūtību un prasīs visaugstāko gara spēju attīstīšanu.
