Mums visiem šai dzīvē jābūt bagātiem labos darbos, ja gribam sev nodrošināt nākošo mūžīgo dzīvi. Kad Soģis apsēdīsies un grāmatas tiks atvērtas, tad katrs saņems algu par saviem darbiem. Daudzu cilvēku vārdi ir ievesti /482/ draudzes grāmatās, kas Debesu grāmatā atzīmēti kā aplaupītāji. Un ja viņi savus grēkus nenožēlos un nesavtīgi nestrādās savam Kungam, tad viņi noteikti dalīsies neuzticīgajam nama turētājam izteiktajā spriedumā.
Bieži gadās, ka darbīgam veikalniekam, pēkšņi šķiroties no dzīves, pārbaudot viņa veikalus, atrod tos ļoti sarežģītā stāvoklī. Cenšoties tos nokārtot, lielu īpašuma daļu, ja ne visu, apēd advokātu algas, bet sieva, bērni un Kristus lieta tiek aplaupīti. Kas ir uzticīgi Kunga līdzekļu pārvaldnieki, tie skaidri zinās, kādā stāvoklī atrodas viņu veikali, un līdzīgi gudram
vīram viņi būs sagatavoti katram gadījumam. Ja viņu pārbaudes laiks noslēgtos pēkšņi, tad tie, kas būs aicināti nokārtot viņa mantojuma jautājumus, nesadursies ar lielām grūtībām un neskaidrībām.
Daudzi, kamēr veselība laba, par testamenta rakstīšanu nedomā. Tomēr mūsu brāļiem vajadzētu spert šos piesardzības soļus. Viņiem jāzina savs finansiālais stāvoklis un nevaja-dzētu pieļaut veikalniecisko darījumu neskaidrību. īpašumu vajadzētu pārvaldīt tā, ka to var atstāt jebkurā laikā.
Testamentiem jāatbilst likuma prasībām. Pēc sastādīšanas tie var stāvēt gadiem ilgi un nemaz nekaitēs, ja vienu otru reizi, atkarībā no darba vajadzībām, turpina dot dāvanas. Brāļi, ja jūs būsiet uzrakstījuši testamentu, nāve tāpēc nenāks nevienu dienu ātrāk. Izdalot testamentā savu īpašumu radiem, pielūkojiet, ka neaizmirstat Dieva lietu. Jūs esat Viņa kalpi, kas pārvaldāt Viņa īpašumu, un Viņa prasībām vajadzētu būt pirmajā vietā. Protams, sievu un bērnus nevajadzētu atstāt bez atbalsta; par tiem vajadzētu gādāt, ja tas viņiem nepieciešams. Bet neievediet savā testamentā tikai ieraduma pēc vien garu radinieku rindu, kas nemaz nav trūcīgi.
Vienmēr atcerieties, ka tagadējā savtīgā īpašuma izdalīšanas kārtība nav Dieva plāns, bet gan cilvēku izgudrojums. /483/ Kristiešiem vajadzētu būt reformatoriem, laužot tagadējo kārtību un dodot testamentiem pilnīgi jaunu formu. Nekad neaizmirstiet, ka jūsu rokās ir Kunga īpašums. Dieva griba šajās lietās ir likums. Ja cilvēks jums būtu uzticējis savu mantu, vai jūs visos sīkumos negribētu uzzināt viņa prātu, lai pat mazāko summu neizlietotu nepareizi? Debesu Draugs jums ir uzticējis Savu īpašumu un atklājis Savu gribu, kā to izlietot. Ja Viņa prātu pētīs ar nesavtīgu sirdi, tad to, kas pieder Dievam, neizlietos nepareizi. Kunga lieta kaunpilnā kārtā ir atstāta novārtā, lai gan Viņš cilvēkiem devis katram gadījumam pietiekoši līdzekļu, ja tikai viņiem būtu pateicīgas, paklausīgas sirdis.
Kad uzrakstījuši testamentu, viņiem nevajadzētu domāt, ka pēc tam viņiem nav vairs nekādu citu pienākumu. Viņiem pastāvīgi vajadzētu strādāt, izlietojot viņiem uzticētos podus Dieva darbā. Ievērojot Dieva plānus, visi savus līdzekļus varētu sadalīt saprātīgi. Viņš nedomā Savu darbu uzturēt ar brīnumiem. Viņam ir nedaudz uzticīgu nama turētāju, kas dzīvo taupīgi un izlieto savus līdzekļus Viņa darba sekmēšanai. Pašaizliedzībai un labdarībai nav jāparādās tikai atsevišķos gadījumos. Dieva darba pieaugošās vajadzības prasa līdzekļus. Gan mūsu pašu zemē, gan no ārzemēm pastāvīgi atskan aicinājumi sūtīt viņiem vēstnešus ar gaismu un patiesību. Tāpēc būs nepieciešams vairāk strādnieku un arī vairāk līdzekļu viņu uzturēšanai.
Kunga mantu namā ieplūst tikai mazas summas, ko var izlietot dvēseļu glābšanai, un pat to dabūšanai ir vajadzīgs smags darbs. Ja visu acis tiktu atvērtas, lai redzētu, kā pastāvošā mantkārība ir kavējusi Dieva darba attīstību un cik daudz vairāk būtu bijis iespējams padarīt, ja visi būtu rīkojušies pēc Dieva plāna desmitā un upuru ziņā, tad daudzi savā dzīvē izvestu noteiktu reformu un neuzdrošinātos vairs ilgāk aizkavēt Dieva darba attīstību. Draudze ir it kā aizmigusi un neredz darbu, kuru tā varētu padarīt, /484/ ja visu nodotu Kristum. Patiess uzupurēšanās gars būtu tāds pierādījums evaņģēlija patiesīgumam un spēkam, kuru pasaule nevarētu pārprast vai noliegt; un tad pār draudzi izlietos bagātas svētības.
Es uzaicinu mūsu brāļus un māsas mitēties aplaupīt Dievu. Daži ir apņēmušies sastādīt testamentus. Bet, to darot, vajadzētu uzmanīties, lai līdzekļus, kuriem jāieplūst Dieva mantu namā, neatdotu dēliem un meitām. Bieži šādi testamenti izsauc ķildas un strīdus. Dieva seno laiku tautai par godu ir rakstīts, ka Dievs nekaunējās saukties par viņu Dievu. Kāpēc? Tāpēc ka savtīgas zemes bagātības meklēšanas un iekārošanas vietā pasaulīgajās izpriecās viņi Dieva rokās nodeva sevi un visu, kas viņiem bija. Viņi dzīvoja tikai Dieva godam, skaidri paziņodami, ka viņi meklē labāku, tas ir, debešķīgu mājvietu. Tādi ļaudis Dievu neapkaunoja. Viņi To nepazemoja pasaules acīs. Debesu Majestāte nekaunējās viņus
saukt par Saviem brāļiem.
Daudzi, kas apgalvo, ka viņi Dieva darbam nevar darīt vairāk par to, ko viņi dara, tomēr nedod saskaņā ar savām spējām. Kungs reizēm atver viņu savtīguma aptumšotās acis, vienkārši samazinot viņu ienākumus līdz tai summai, kuru viņi ir labprātīgi dot. Uz lauka vai stallī atrod nobeigušos zirgus, uguns iznīcina mājas vai šķūņus vai arī nepadodas raža. Daudzos gadījumos Dievs cilvēku pārbauda ar svētībām, un, ja desmitā un upuru došanā atklājas neuzticība, tad Viņš Savas svētības atņem. "Kas skopi sēj, tas arī skopi pļaus." Kristus žēlastības un Viņa labprātības bagātības dēļ un reliģijai un patiesībai par godu mēs lūdzam jūs, kas esat Kristus sekotāji, atkal no jauna nodot sevi un savu īpašumu Dievam. Pieminot Kristus mīlestību un ciešanas, Kas nonāca no ķēnišķīgajiem pagalmiem, lai pazemotos, aizliegtu Sevi
un mirtu, lai ikviens jautā pats sev: "Cik daudz esmu savam Kungam parādā?" Un tad lai jūsu pateicības upuri atbilst tam vērtējumam, ar kādu jūs raugāties uz Debesu lielo Dāvanu Dieva mīļotajā Dēlā. /485/
Noteicot daļu, kura būtu dodama Dieva darbam, rīkojieties tā, lai varat būt droši, ka drīzāk gan esat darījusi vairāk par pienākuma prasībām nekā mazāk. Apdomājiet, Kam jūs pienesat upuri; tas liks izgaist mantkārībai. Tikai pārdomājiet lielo mīlestību, ar kādu Kristus mūs ir mīlējis, un tad mūsu vislielākie upuri liksies nevērtīgi, lai Viņš tos pieņemtu. Kas Kristu mīl vairāk par visu, kas saņēmuši Viņa piedodošo mīlestību, neapstāsies, lai aprēķinātu vērtību alabastra trauciņam ar dārgajām svaidāmajam zālēm. To varēja darīt mantkārīgais Jūdass, bet pestīšanas dāvanas saņēmējs tikai nožēlos, ka viņa upurim nav lielākas smaržas un vērtības, kristiešiem sevi jāuzlūko tikai par kanāliem, pa kuriem žēlastībai un svētībām no visa labā Avota jāplūst uz līdzcilvēkiem, kas atgriezušies kļūst līdz ar viņiem par Debesu Dāvanas līdzdalībniekiem. Ar šo cilvēku slavu un upuriem viņi var uz Debesīm raidīt slavas viļņus.
