"Kas vismazākajā lietā ir uzticīgs, tas arī lielākajā ir uzticīgs; bet kas vismazākajā ir netaisns, tas arī lielākajā ir netaisns." Ne darba lielums ir tas, kas šo darbu dara skaistu un godīgu vai negodīgu. Kā cilvēks apietas ar līdzcilvēku, tāpat viņš izturēsies arī pret Dievu. Kas ir negodīgs pie netaisnas mantas, tam nekad nevar uzticēt patiesas vērtības. Dieva bērniem nekad nevajadzētu aizmirst, ka viņus pārbauda visā ikdienišķajā rīcībā, sverot to svētnīcas svaros.
Kristus sacīja: "Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus." "Tāpēc pie viņu augļiem jums tie jāpazīst." Cilvēka dzīves darbi ir viņa augļi. Ja cilvēks ir neuzticīgs un negodīgs laicīgās lietās, tad viņa augļi ir ērkšķi un dadži; negodīgs viņš būs arī reliģiskajā dzīvē un aplaupīs Dievu ar desmito un upuriem.
Bībele visstingrākajos vārdos nosoda katrus melus, nepatiesīgumu un negodīgumu. Skaidri ir norādīts, kas ir taisnība un kas netaisnība. Tomēr man atklāts, ka Dieva ļaudis ir nostājušies uz ienaidnieka zemes; viņi ir padevušies viņa kārdināšanām, sekojuši viņa viltīgajam plānam, līdz briesmīgā kārtā ir notrulinājušās viņu izšķiršanas spējas. Uzskata, ka maza novēršanās no patiesības, niecīga atkāpšanās no Dieva prasībām nemaz nav tik ļoti grēcīgas, kad tādā veidā izšķiras jautājums - naudu iegūt vai zaudēt. Tomēr grēks paliek grēks, vienalga, vai to izdara miljonārs vai ubags uz ielas stūra. Kas nodrošina īpašumus ar nepatiesību, tie paši notiesā savas dvēseles. Viss tas, ko iegūst ar viltu un krāpšanu, saņēmējam nesīs tikai lāstu.
Nepaklausot skaidri izteiktajai Dieva pavēlei, Ādamam un Ievai bija jācieš briesmīgas sekas. Viņi varēja domāt, ka tas ir pavisam mazs grēks un Dievs nekad tam nepiegriezīs vērību. Tomēr Dievs šo lietu uzskatīja kā briesmīgu ļaunumu; un posts, ko izsauca viņu pārkāpums, ir jājūt visos laikmetos. Mūsu laikā tie, kas sevi sauc par Dieva /312/ bērniem, piekopj daudz lielākus grēkus. Parastajos darba
pienākumos viņi melo un ir negodīgi, tā izsaucot pār sevi Dieva nepatiku un apkaunojot Dieva lietu. Vismazākā novēršanās no taisnīguma un patiesīguma ir Dieva likumu pārkāpšana. Pastāvīga iecietība pret grēku pieradina cilvēku pie nepareizas rīcības, tomēr nepamazina grēka svarīgumu. Dievs ir devis negrozāmus pamatlikumus, kas nav izmaināmi, nepieskaroties viņa paša dabai. Ja tie, kas sakās ticam patiesībai, uzticīgi pētītu Dieva Vārdu, tad viņi garīgās lietās nebūtu pundurīši. Kas neievēro Dieva prasības šinī dzīvē, tie arī Debesīs necienītu Viņa autoritāti.
Katrs netikumības veids ir skaidri norādīts Dieva Vārdā, kā arī atklātas sekas. Zemāko kaislību apmierināšana mūsu priekšā attēlota visatbaidošākajā veidā. Nevienam, lai arī cik tumša būtu viņa izpratne, nav jāmaldās. Tomēr man rādīts, ka šo grēku piekopj daudzi, kuri apliecina, ka staigā visās Dieva pavēlēs. Dievs katru tiesās pēc Sava Vārda.
Kristus sacīja: "Meklējiet Rakstos, jo jums šķiet, ka tur iekšā ir mūžīga dzīvība, un tie ir, kas liecību dod par Mani." Bībele ir nemaldīgs vadonis. Tā prasa pilnīgu skaidrību vārdos, domās un
darbos. Tikai tikumīgiem un bezvainīgiem raksturiem atļaus būt šķīstā un svētā Dieva tuvumā. Dieva Vārds, ja to pētītu un tam paklausītu, vadītu cilvēku bērnus tāpat, kā Izraēlu vadīja uguns stabs naktī un mākoņu stabs dienā, Bībele ir cilvēkam atklātā Dieva griba. Tur parādīts vienīgais pilnīgais rakstura paraugs, un tā norāda uz cilvēka pienākumiem visos dzīves apstākļos. Šai dzīvē uz mums gulstas daudz atbildību, kuru nepildīšana liks ciest ne tikai mums pašiem, bet mūsu nolaidība var nest zaudējumus arī citiem. /313/
Vīri un sievas, kas sakās godājam Bībeli un paklausām, tās mācībām, daudzējādā ziņā nepilda tās prasības. Bērnu audzināšanā viņi labprātāk seko paši savam nepareizajam spriedumam nekā atklātajam Dieva prātam. Šī pienākuma neievērošana izsauc tūkstošiem dvēseļu zaudējumu. Bībelē atrodami pareizās bērnu audzināšanas likumi. Ja vecāki būtu ie-vērojuši šīs Dieva prasības, tad šodien mēs redzētu uznākam uz dzīves skatuves pavisam citus jauniešus. Bet vecāki, kas sevi sauc par Bībeles lasītājiem un sekotājiem, rīkojas pilnīgi pretēji tās mācībām. Mēs dzirdam, ka tēvi un mātes kliedz sāpēs un bēdās, skumstot par savu bērnu uzvešanos, pavisam maz izprotot, ka viņi paši sev šīs bēdas un sāpes ir sagādājuši un ar savu nepareizo mīlestību bērnus pilnīgi pazudina. Viņi neatzīst Dieva uzliktās atbildības jau no zīdaiņa vecuma bērnos ieaudzināt pareizus ieradumus.
Vecāki, jūs lielā mērā esat atbildīgi par bērnu dvēselēm. Daudzi atstāj novārtā savu pienākumu bērnu pirmajos dzīvības gados, domādami vēlāk, kad bērni kļūs vecāki, rūpīgi apspiest viņos nepareizo un attīstīt pareizo. Tomēr īstais laiks šim darbam ir tad, kad bērns vēl ir zīdainis viņu rokās. Nav pareizi, ja vecāki lutina savus bērnus un viņiem izdabā, kā arī nav pareizi nevietā viņus apspiest. Stingra, noteikta un taisnīga rīcība nesīs labus augļus.
