Daudziem, kas strādā mūsu izdevniecībās, gandrīz pilnīgi trūkst Dieva mīlestības un Viņa bijības. Pār visu valda un visu pārrauga paša es, un Dievs un Debesis tik tikko ienāk prātā. Ja šīs personas varētu redzēt, ka viņas atrodas tieši pie mūžīgās pasaules robežas un ka viņu nākamības intereses izšķirs viņu tagadējā rīcība, tad pie visiem izdevniecības strādājošajiem būtu redzama ievērojama pārmaiņa.
Tomēr daudzus, kas strādā Dieva svētajā darbā, ir paralizējuši sātana maldi. Viņi ir aizmiguši uz apburtas zemes. Paiet dienas un mēneši, bet viņi paliek tādi paši bezrūpīgi un vienaldzīgi, it kā nebūtu nekāda Dieva, nekādas nākotnes, nekādu Debesu un nekāda soda par pienākumu nepildīšanu un par izvairīšanos no atbildībām. Bet gandrīz klāt jau ir diena, kad katra likteni izšķirs pēc viņa darbiem. Daudziem ir briesmīgi raibs ieraksts Debesu grāmatās.
Kad šie strādnieki atmodīsies savai atbildības sajūtai, kad viņi noliks savas aptraipītās dvēseles Dieva priekšā tieši tādas, kādas tās ir, un nopietni sauks pēc Dieva spēka, tad viņi paši savā dzīvē redzēs, ka Dievs dzird un paklausa lūgšanas. Un atmodušies ieraudzīs, ko vienaldzības un neuzticības dēļ ir zaudējuši. Tad viņi sapratīs, ka aizsniegts pavisam zems līmenis, lai gan, prātu un spējas attīstot un izlietojot Dievam par godu, viņi būtu guvuši ba-gātus piedzīvojumus un kļuvuši par darba rīkiem līdzcilvēku glābšanā. Un, ja arī viņi beidzot tiks izglābti, tad visā mūžībā viņi atzīs zaudējumus, kas radušies, neizmantojot pārbaudes laikā dotās izdevības. /461/
Izdevniecībās strādājošie par daudz atstāj novārtā reliģiskās priekšrocības. Nevienam, kas pret šīm priekšrocībām izturas vienaldzīgi, nevajadzētu iesaistīties Dieva darbā; visi šie cilvēki ir savienoti ar ļauniem eņģeļiem un ir tumsības mākoņi un šķēršļi citiem. Lai darbs būtu sekmīgs, tad katrā izdevniecības nodaļā jāatrodas Debesu eņģeļiem. Kad Dieva Gars strādā pie sirds, šķīstot dvēseles templi no pasaulīguma un izpriecu mīlestības traipiem, tad visi būs redzami lūgšanas sapulcēs, būs uzticīgi saviem pienākumiem un nopietni ilgosies gūt sev visu iespējamo garīgo labumu. Uzticīgie Kunga strādnieki izmantos katru izdevību, lai nostātos tieši zem gaismas stariem, kas nāk no Dieva troņa; šo gaismu viņi atstaros uz citiem.
Uzticīgi jāapmeklē ne tikai lūgšanas sapulces, bet vienreiz nedēļā vajadzētu noturēt pateicības sapulces. Tajās vajadzētu runāt par daudzajām un dažādajām Dieva žēlastībām. Ja mēs tikpat gatavi būtu izteikt savu pateicību par saņemto žēlastību, cik labprātīgi esam sūdzēties, šaubīties un neticēt, tad mazdūšības un grūtsirdības vietā citu sirdīs ienestu gaišu prieku. Cilvēkiem, kas sūdzas un kurn, kas ceļā vienmēr redz grūtības un runā par pārbaudījumiem un spaidiem, vajadzētu padomāt par bezgalīgo upuri, kuru Kristus pienesa viņu labā. Tad krusta gaismā viņi varēs pareizi novērtēt visas svētības. Skatoties uz Jēzu, mūsu ticības Iesācēju un Pabeidzēju, Kuru caururbuši mūsu grēki un Kuru nomākušas mūsu sāpes un bēdas, mēs ieraudzīsim iemeslu pateicībai un slavai, un mūsu domas un vēlēšanās pakļausies Kristus gribai.
Bagātajās žēlastības pilnajās svētībās, kuras mūsu Debesu Tēvs ir izlējis pār mums, mēs varam ieraudzīt neskaitāmus pierādījumus bezgalīgai mīlestībai un maigai līdzjūtībai, kas pārspēj mātes ilgu pilno līdzjūtību pret savu stūrgalvīgo un untumaino bērnu. Aplūkojot dievišķo raksturu krusta gaismā, mēs redzam žēlastību, maigu saudzību un piedošanu, savienotas ar patiesīgumu un taisnīgumu. Ar Jāņa vārdiem mēs izsaucamies: "Redziet, kādu lielu mīlestību /462/ Tēvs mums parādījis, ka mēs topam saukti Dieva bērni." Troņa vidū mēs redzam kādu Būtni, Kura Savās rokās, kājas un sānos nes ciešanu zīmes, kas gūtas, samierinot cilvēku ar Dievu un Dievu ar cilvēku. Nesalīdzināmā žēlastība mums atklāj Tēvu, Kas ir bezgalīgs, Kas dzīvo nepieejamā gaišumā, tomēr Sava Dēla nopelnā mūs pieņem. Atriebības mākonis, kas solīja vienīgi postu un izmisumu, no krusta atstarotajā gaismā atklāj
Dieva rakstītos vārdus: "Dzīvo, grēciniek, dzīvo! Grēkus nožēlojošās un ticošās dvēseles, dzīvojiet! Es par jums esmu samaksājis atpirkšanas maksu.”
Mums vajag pulcēties ap krustu. Kristum un Viņa krustā sišanai jābūt mūsu pārdomu un sarunu tematam un mūsu visdziļākā prieka avotam. Šie sevišķie norādījumi mums vajadzīgi tāpēc, lai vienmēr no jauna pieminētu visu, ko mēs saņemam no Dieva, un lai izteiktu savu pateicību par Viņa lielo mīlestību, kā arī savu labprātību visu uzticēt tām rokām, kas mūsu dēļ bija pienaglotas pie krusta. Te mums vajadzētu mācīties runāt Kānaanas valodu un dziedāt Ciānas dziesmas. Krusta noslēpums un godība ļauj mums izprast cilvēka vērtību, un tad mēs ieraudzīsim un aptversim, cik svarīgi strādāt savu līdzcilvēku labā, lai arī tie varētu tikt paaugstināti pie Dieva troņa.
