Atbildot uz mīļu draugu lūgumu es apņēmos īsi attēlot savus piedzīvojumus un atklāsmes, cerībā, ka tas iepriecinās un spēcinās pazemīgos Dieva bērnus.
Vienpadsmit gadu vecumā man radās vēlme kalpot Dievam, un kad es biju divpadsmit gadus veca, es tiku kristīta un tapu par metodistu draudzes locekli. Jau nākamajā gadā es dzirdēju otro svētrunu ciklu, ko br. Millers sludināja Portlandē (Menas štatā). Es jutu, ka neesmu svēta un gatava sastapt Jēzu. Kad draudzes locekļi un citi grēcinieki tika aicināti nākt priekšā, lai par viņiem lūgtu Dievu, es izmantoju šo izdevību, jo zināju, ka manī vajadzīgas lielas pārmaiņas, lai mani sagatavotu debesīm. Mana dvēsele slāpa pēc pilnīgākas svētīšanās, bet es nezināju, kā to varētu panākt.
1842. gadā Portlandē (Menas štatā) es pastāvīgi apmeklēju sapulces, kur sludināja par Kristus otro atnākšanu un patiesi ticēju, ka Kungs drīzi nāks. Es alku un slāpu pēc īstas svētīšanās un pilnīgas saskaņas ar Dieva gribu. Es cīnījos dienu un nakti, lai panāktu šo dārgo uzvaru, ko nevar nopirkt ar visām pasaules bagātībām. Kad es biju nometusies Dieva priekšā lūgšanā un lūdzos pēc šīs svētības, es jutu pienākumu lūgt atklātā sapulcē. Nekad iepriekš atklātā sapulcē nebiju lūgusi un baidījos no šī pienākuma, jo uztraucos, ka tad kad mēģinātu to darīt, es varētu kaut ko sajaukt un tiktu pārprasta. Taču, kad personīgā, klusā lūgšanā nācu Kunga priekšā, mani atkal mocīja šis neizpildītais pienākums un es pārtraucu lūgt, iekritu mazdūšībā un dziļā bezcerībā.
Šādā stāvoklī es paliku [12] trīs nedēļas, bez jebkādas cerības un gaismas stara, kas varētu izklaidēt ap mani esošos biezos mākoņus. Tad es redzēju divus sapņus, kuri man deva nelielu gaismu un cerību, bet pēc tam es uzticējos savai mātei. Viņa man sacīja, ka neesmu pazudusi un ieteica man iet pie br.Stokmana, adventistu sludināja Portlandē. Es viņam ļoti uzticējos, jo viņš bija pazemīgs un mīļš Kristus māceklis. Viņa vārdi iedrošināja mani un deva man atkal cerību. Es atgriezos mājās, gāju atkal Kunga priekšā un apsolījos, ka es visu gribu darīt pat gavēt, lai tikai atkal iegūtu Jēzus labvēlību. Taču tad, mani atkal uzrunāja neizpildītais pienākums. Kad vakarā bija lūgšanas sapulce, kuru apmeklēju arī es. Šajā sapulcē visi nometās ceļos uz lūgšanu un es drebēdama zemojos kopā ar tiem. Pēc tam kad kādi divi vai trīs bija lūguši, es atdarīju savu muti lūgšanai, pirms pati to apzinājos. Dieva apsolījumi atklājās man līdzīgi daudzām dārgām pērlēm, kuras bija sasniedzamas caur vienkāršu lūgšanu. Kad es sāku lūgt mani atstāja dvēseles nasta un mokas, kuras es tik ilgi biju nesusi, un Kunga svētība nāca pār mani līdzīgi maigai rasai. Es par to teicu Kungam godu, bet vēlējos vēl vairāk. Es nevarēju samierināties, līdz nebiju saņēmusi dievišķās svētības pilnību. Neizsakāma mīlestība uz Jēzu piepildīja manu dvēseli. Viens godības vilnis pēc otra vēlās pār mani, līdz miesas spēki mani atstāja. Viss nogrima manā priekšā, izņemot Jēzu un Viņa godību, un es neapzinājos to, kas notika ap mani.
Tādā stāvoklī paliku kādu laiku, un tad ievēroju to, kas bija ap mani. Katra lieta izskatījās pārvērsta. Viss izskatījās jauns un jauks, it kā viss slavētu un teiktu Dievu. Tad es biju gatava Jēzu visur apliecināt. Sešus mēnešus [13] neviens mākonis neaptumšoja manu garu. Mana dvēsele ik dienas bagātiem malkiem baudīja svētlaimību. Es domāju, ka tie, kas mīl Jēzu, mīlēs arī Viņa atnākšanu, un tāpēc gāju uz klaju sapulci un pastāstīju tur, ko Jēzus priekš manis bija darījis un kādu prieka pilnumu es saņēmu caur ticību uz Kunga drīzo nākšanu. Klases vadītājs mani pārtrauca ar vārdiem: “Caur metodismu!” Bet es nevarēju pagodināt metodismu, jo mani bija atsvabinājis Kristus un cerība uz viņa drīzo nākšanu.
Visa mūsu ģimene ticēja Kunga atnākšanai un nodeva liecību par šo krāšņo mācību. Tādēļ septiņi no mums tika izslēgti no metodistu draudzes. Šajā laikā vērtīgi mums kļuva pravieša Jesajas vārdi: “Jūsu brāļi, kas jūs ienīst un jūs atstumj Mana Vārda dēļ, saka: lai tas Kungs parāda savu godību, ka mēs redzam jūsu prieku! – Bet viņi paliks kaunā.” (Jes. 66:5)
No šī laika līdz pat 1844.gada decembrim mani darbi, prieki un vilšanās bija tādi paši kā maniem mīļajiem adventes draugiem. Tad es apmeklēju vienu no mūsu māsām un no rīta mēs lūgšanā zemojāmies pie ģimenes altāra. Mēs kopā bijām tikai piecas māsas un tas bija vienkāršs lūgšanu brīdis, tomēr kad lūdzām pār mani nāca Dieva spēks, tā kā nekad agrāk. Es tiku aizrauta atklāsmē pie Dieva godības un man rādīja, ka tieku pacelta ar vien augstāk no zemes. Es redzēju adventistu ceļojumu uz svēto pilsētu, kas sekojošā nodaļā tiks izstāstīts plašāk.
