Visas šīs mācības, kuras šķietami sludina mirušie apustuļi, svētie un neticīgie, nāk tieši no sātana – tas ir viņa meistardarbs.
Šim sātana apgalvojumam, ka viņa mīlulis, kurš pilnībā ienīda un noliedza Dievu, tagad godībā ir kopā ar svētajiem apustuļiem un eņģeļiem, vajadzētu būt pietiekošam pierādījumam, lai ļaudīm atvērtos acis un tie saprastu ienaidnieka tumšos, noslēpumainos darbus. Viņš pasaulei un neticīgajiem faktiski saka: Nav svarīgi, cik ļauni jūs esat; vienalga, vai jūs ticat vai neticat Dievam un Bībelei; dzīvojiet, kā vien jums patīk, Debesis jums tik un tā ir nodrošinātas. Ja jau Tomass Peins ir Debesīs, tad visiem skaidrs, ka arī viņi tur nokļūs. Šie maldi ir tik acīmredzami, ka visi, kas patiesi vēlas, tos var saskatīt. Izmantojot Tomasam Peinam līdzīgus cilvēkus, sātans tagad veic to pašu darbu, ko viņš ir centies darīt kopš savas krišanas. Pielietojot ļaunu spēku un viltus brīnumus, viņš dara nedrošu kristīgās cerības pamatu un aizsedz sauli, kurai vajadzēja apgaismot uz Debesīm vedošo šauro taku. Viņš liek pasaulei ticēt, ka Bībele nav inspirēta, ka tā nav labāka par jebkuru stāstu grāmatu. Tās vietā viņš iesaka kaut ko citu, proti, dažādas garu izpausmes!
Tas ir pilnībā viņam veltīts un pakļauts informācijas kanāls, caur kuru velns pasaulei var likt ticēt, kam vien grib. Grāmatu, kas sātanu un viņa sekotājus nosoda, tas nostumj ēnā pēc savas patikas. Pasaules Glābēju viņš padara tikai par vienkāršu cilvēku. Tieši tāpat, kā Jēzus kapu apsargājošie Romas kareivji izplatīja nepatiesas ziņas, kuras tiem ieteica augstie priesteri un vecaji, rīkosies arī šo krāpjošo garīgo parādību nožēlojamie piekritēji. Tie centīsies (92) visiem skaidrot, ka Kristus dzimšanas, nāves un augšāmcelšanās notikumos nav nekā neparasta. Tādā veidā, atstumjot Jēzu otrā plānā, viņi pasaules uzmanību pievērsīs sev un saviem viltus brīnumiem, kuri, kā tie apgalvo, tālu pārsniedz Kristus darbus.
Līdz ar to pasaule nonāk tai izliktajos slazdos, un, drošības sajūtas ieaijāta, neaptver briesmīgos maldus, kamēr tiek izlietas septiņas pēdējās mocības. Sātans smejas, redzot, ka viņa plāns gūst tādus panākumus un visa pasaule atrodas tā valgos.
5) Es rakstīju, ka nevarēju saskatīt Tēva Personu, jo Viņu aizklāja godības pilns gaismas mākonis. Tāpat es rakstīju, ka redzēju Tēvu pieceļamies no troņa. — Dievs tiešām bija tīts gaismā un godībā. Es Viņu kā Personu nevarēju redzēt, tomēr skaidri sapratu, ka tas bija Tēvs, un Viņš izstaroja šo gaismu un godību. Kad es redzēju gaismas un godības atveidu pieceļamies no troņa, tad sapratu, ka šīs kustības izdara Tēvs; tādēļ es sacīju, ka redzēju Tēvu pieceļamies. Viņa godību un Viņa Personu es nekad neesmu redzējusi, jo neviens nevar Viņu uzlūkot un palikt dzīvs. Tomēr gaismas un godības atveidu, kas aizsedz Viņa Personu, var redzēt.
Tālāk es minēju, ka „troņa priekšā parādījās sātans, cenšoties atdarināt Dieva darbības”. Nedaudz tālāk es rakstīju, ka: „pagriezos, lai paskatītos uz ļaužu grupu, kas vēl palika zemojušies troņa priekšā.” Šeit jāatzīmē, ka šis lūdzošais pulks kā mirstīgi cilvēki atradās uz Zemes, taču man viņi tika rādīti kā zemojušies troņa priekšā. Jāsaprot, ka šie cilvēki neatradās Jaunajā Jeruzalemē. Lai neviens nepieļauj domu, it kā es ticētu, ka Jaunajā Jeruzalemē ir uzturējies sātans. Atcerēsimies, ka apustulis Jānis lielo sarkano pūķi redzēja debesīs. „Vēl cita zīme parādījās pie debesīm: redzi, liels pūķis, (93) ugunīgi sarkans; tam bija septiņas galvas un desmit ragi.” (Atkl. 12:3) Vai tad tāds briesmonis ir debesīs? Šeit, ja kāds vēlas, var atrast labu izdevību izsmieklam, tāpat kā dažiem cilvēkiem runājot par maniem paziņojumiem.
6) 1850. gada janvārī saņemtā atklāsme. Daļa no šīs atklāsmes, kur runāts par vēstnešiem aizturētajiem līdzekļiem, attiecas tieši uz to laiku. Kopš tām dienām mūsu laika patiesības draugi ir sarosījušies un pat gaida piemērotas izdevības, lai ar saviem līdzekļiem varētu paveikt kaut ko labu. Daži ir ziedojuši tik devīgi, ka saņēmējiem tas nācis par sliktu. Pirms apmēram diviem gadiem man tika rādīts, ka ar Kunga naudu drīzāk ir rīkojušies pārāk bezrūpīgi, nekā tās būtu trūcis.
Sekojošais fragments ir ņemts no kādas atklāsmes, kas tika dota 1853. gada 2. jūnijā, Džeksonā, Mičiganas štatā. Tā galvenokārt attiecās uz brāļiem šajā minētajā vietā. „Es redzēju, ka brāļi sāka ziedot savus īpašumus un tos izdalīt bez kāda noteikta, neatliekama mērķa. Viņi deva pat pārāk brīvi, pārāk daudz un pārāk bieži. Es redzēju, ka vadītājiem šo kļūdu pienācās labot un radīt draudzē pareizu iespaidu. Nauda tika vērtēta pārāk maz vai vispār nemaz, it kā jo ātrāk to varēja izdot, jo labāk. Daži atstāja sliktu piemēru, pieņemdami lielus ziedojumus un nemaz nedomādami par tiem, kuriem nebija līdzekļu, lai tik brīvi un bezrūpīgi rīkotos. Neiebilstot pret tik lielām naudas summām un nemaz neinteresējoties, vai Dievs ļaudīm ir licis tik daudz ziedot, šis pārmērīgais dāsnums tika atzīts par labu.
Kļūdījās arī devēji, nemaz tiešāk nepajautājot par radušos vajadzību, vai šajā gadījumā ir vai nav nepieciešams dot, jo tie, kas šo naudu lietoja, ar to tika pakļauti lielām briesmām. Kāds brālis tiešām ļoti cieta tāpēc, ka viņa rokās bija par daudz līdzekļu. (94) Viņš nebija mācījies taupību un dzīvoja izšķērdīgi, savu ceļojumu laikā šur un tur izdodams naudu bez kādas vajadzības. Tik vieglprātīgi rīkodamies ar Kunga līdzekļiem, viņš atstāja sliktu iespaidu, jo citi par viņu savā sirdī varēja domāt: „Brālim J. ir pietiekoši naudas, vairāk nekā to varētu izlietot līdz Kunga nākšanai!” Dažiem tas ļoti kaitēja. Atzīstot patiesību, viņi nonāca pie nepareiziem uzskatiem, neizprotot, ka lieto Kunga naudu, un neapzinoties tās vērtību. Šīm nabaga dvēselēm, kas, tikko pieņēmušas trešā eņģeļa vēsti, tūlīt bija sastapušās ar tādu piemēru, pēc tam nāksies daudz mācīties, ko nozīmē sevi aizliegt un ciest Kristus dēļ. Tam būs jāiemācās atteikties no bezrūpīgas dzīves, jābeidz domāt tikai par savām ērtībām un komfortu un jāsajūt dvēseļu vērtība. Tie, kas apzinās, ko nozīmē vārdi „vai jums” (Lūk. 6:24), nepieliks lielas pūles, lai gatavotos ērti un omulīgi ceļot. Iziet darbā ir iedrošināti arī tādi, kuriem šajā ziņā nav aicinājuma. Tāda rīcība uz citiem atstās iespaidu, ka nav vērts taupīt, sevi aizliegt un atdot līdzekļus Dieva mantu namā. Viņi teiks: „Ir taču citi, kam pietiek naudas, lai tie ziedo laikrakstam. Nav nekādas nepieciešamības man kaut ko darīt, laikraksts pastāvēs arī bez manas palīdzības.”
Ne mazums grūtību man ir sagādājuši tie, kas no konteksta izrauj manas atklāsmes, kur runāts par īpašumu ziedošanu mūsu darba vajadzībām, un tad tās nepareizi interpretē. Viņi līdzekļus izšķērdē, neņemot vērā citus atklāsmē dotos principus. 50. lappusē ir lasāms sekojošais: „Es redzēju, ka Kunga darbu kavēja un apkaunoja daži vīri, kas ceļoja apkārt, bet kuriem nebija vēsts no Dieva. Tādiem būs jāsniedz Kungam atskaite par katru dolāru, ko tie izlietojuši, lai ceļotu tur, kurp doties nemaz nebija viņu pienākums, jo šo naudu varēja izlietot (95) Dieva lietas labā.” Un turpat 50. lappusē vēl varam lasīt: „Es redzēju, ka tiem, kam ir spēks strādāt ar savām rokām, lai atbalstītu Kunga darbu, par šo spēku būs jānorēķinās tāpat, kā citiem par saviem īpašumiem.”
Es vēlos sevišķu uzmanību pievērst 57. lappusē izteiktajai domai. Lūk, īss fragments: „Mūsu Kunga vārdu nolūks nav pietiekoši paskaidrots.” Es redzēju, ka „pārdošanas mērķis nav atbalstīt tos, kas spēj strādāt un paši sevi uzturēt, bet — izplatīt patiesību. Izdabāt to slinkumam, kas var strādāt, ir grēks. Daži ir dedzīgi apmeklējuši visas mūsu sanāksmes, nevis lai pagodinātu Dievu, bet „maizes un zivju” dēļ. Tādiem daudz labāk būtu bijis palikt mājās un strādāt ar savām rokām, lai, „kaut ko labu sagādājot”, varētu apmierināt ģimenes vajadzības un atliktu, ko dot mūsu laika patiesības dārgās vēsts atbalstam.” Pagātnē sātanam bija nodoms paskubināt dažus cilvēkus pārsteidzīgā garā vieglprātīgi izlietot līdzekļus un iespaidot brāļus ātri šķirties no saviem īpašumiem, lai ar tādu bezrūpīgu un neapdomīgu naudas tērēšanu kaitētu dvēselēm un tās pazudinātu. Taču tagad, kad patiesība tiek pasludināta daudz intensīvāk, darbs izjūt līdzekļu trūkumu. Viņa plāns zināmā mērā ir piepildījies.
Kungs ir rādījis, ka daudzi kļūdās, raudzīdamies vienīgi uz tiem, kam ir īpašumi; it kā tikai viņiem būtu jāatbalsta traktātu un laikrakstu izdošana. Katram vajadzētu darīt savu daļu. Tie, kam ir spēks strādāt ar savām rokām un nopelnīt līdzekļus darba vajadzībām, par to būs tikpat atbildīgi, kā citi par saviem īpašumiem. Ikvienam Dieva bērnam, kurš apliecina, ka tic mūsu laika patiesībai, no savas puses vajadzētu dedzīgi darīt visu, ko vien tas var.
1853. gada jūlijā es redzēju, ka viss nav tā, kā tam vajadzēja būt, ja Dievam piederošais un Viņa atzītais laikraksts var iznākt tik reti. Laiks, kurā mēs (96) dzīvojam, prasa laikraksta izdošanu katru nedēļu. Tāpat vajadzētu publicēt daudzus traktātus, lai atmaskotu arvien pieaugošos maldus, bet darbs tiek kavēts līdzekļu trūkuma dēļ. Es redzēju, ka patiesībai jātiek izplatītai un mums nevajadzētu būt tik bailīgiem. Labāk lai trīs traktāti nonāk tur, kur pēc tiem neviens neilgojas, nekā to pietrūkst vienam, kurš tos vērtē un no tiem var gūt kādu labumu. Es redzēju, ka laika zīmēm jātiek rūpīgi izskaidrotām, jo sātana darbība arvien vairāk pastiprinās. Sātana un viņa aģentu publicētie darbi vairojas, viņu spēki pieaug, un, tas ko mēs gribam darīt, lai nestu patiesību citiem, ir jādara ātri.
Man tika rādīts, ka tagad sludinātā patiesība pastāvēs, jo tā ir pēdējo dienu patiesība; tā paliks, un nākotnē nebūs nepieciešamība to daudz papildināt. Nav vajadzības daudz rakstīt par to, kas pats par sevi ir saprotams. Patiesība ir tieša, vienkārša un skaidra. Tā pati sevi aizstāv, un tajā nav maldu. Maldi ir tik sarežģīti un mīklaini, ka nepieciešams milzīgs daudzums vārdu, lai par tiem šajā sagrozītajā veidā varētu kaut ko paskaidrot. Es redzēju, ka visa gaisma, ko ļaudis atsevišķās vietās saņēma, nāca no mūsu laikraksta; ļaudis tā atrada patiesību un stāstīja par to citiem. Pateicoties šiem klusajiem vēstnešiem, Dieva atziņa dažās vietās ir vairojusies. Laikraksts šiem ļaudīm bija vienīgais sludinātājs, tāpēc patiesības lietas tālāko virzību nedrīkst aizkavēt līdzekļu trūkums. (97)
