Sešus mēnešus neviens mākonis neiejaucās starp mani un manu Pestītāju. Kad vien bija piemērota izdevība, es liecināju un saņēmu lielas svētības. Dažreiz Kunga Gars dusēja uz manis ar tādu spēku, ka mans spēks tika man atņemts. Tas bija pārbaudījums dažiem, kas bija ienākuši no formālām baznīcām un bieži atskanēja piezīmes, kas mani ļoti apbēdināja. Daudzi nevarēja ticēt, ka kādu tā var pārspēt Kunga Gars, ka viņš zaudē visus spēkus. Mans stāvoklis bija ļoti mokošs. Es sāku pārspriest ar sevi pašu, vai es nebiju attaisnojama, atturot savas liecības un tādā veidā apspiežot savas jūtas sapulcēs, kur valdīja tāda pretestība dažu to sirdīs, kuri bija gados vecāki un vairāk piedzīvojuši kā es.
Kādu laiku es pieņēmu šo klusēšanas plānu, mēģinot sevi pārliecināt, ka atturēšanās no liecībām, nekavēs mani uzticīgi dzīvot saskaņā ar savu reliģiju. Bieži jutu spēcīgu iedvesmu, ka mans pienākums ir runāt sapulcē, bet atturējos to darīt un apzinājos, ka ar to apbēdinu Dieva Garu. Es dažreiz pat neaizgāju uz sapulcēm, tāpēc ka tās apmeklēja tie, kurus manas liecības kaitināja. Es vairījos apvainot savus brāļus un tā ļāvu bailēm no cilvēkiem pārraut nepārtraukto savienību ar Dievu, kas mani bija svētījis tik daudz mēnešus.
Mēs nozīmējām vakara lūgšanu sapulces pilsētas dažādās vietās, lai dotu piemērotas izdevības visiem, kas gribēja tās apmeklēt. Ģimene, kas visvairāk bija noskaņota pret mani, apmeklēja vienu no tām. Šinī reizē, kad tie, kas sapulcējušies bija nodevušies lūgšanā, [45] Kunga Gars nāca pār sapulci un viens no šīs ģimenes locekļiem tika nogāzts uz mutes kā miris. Viņa radinieki raudot stāvēja viņam apkārt, berzēdami viņam rokas un prasot spēcinošus līdzekļus. Beidzot viņš atguva pietiekoši spēka, lai slavētu Dievu – nomierināja viņus, gavilējot un priecājoties par pārliecinošo pierādījumu, ka viņš bija saņēmis Kunga Spēku. Jaunais cilvēks tovakar nespēja atgriezties mājās.
Ģimene ticēja, ka tā ir Dieva Gara izpausme, bet tas viņus nepārliecināja, ka tas ir tas pats Dievišķais spēks, kas vairākkārt bija dusējis uz manis, atņemot man dabīgos spēkus un piepildot manu dvēseli ar Jēzus mieru un mīlestību. Viņi atklāti sacīja, ka mana sirsnība un pilnīgais godīgums nav apšaubāmi, bet viņi domāja, ka es pieviļos, noturot par Kunga spēku pašas pārkairinātās jūtas.
Šī pretestība mani ļoti nospieda un tuvojoties mūsu kārtējās sapulces laikam, es šaubījos un domāju, ka man labāk nebūtu to neapmeklēt. Dažas dienas agrāk es biju ļoti izmisusi par satraukumu, kas tika vērsts pret mani. Beidzot es nolēmu palikt mājās un tā izbēgt no savu brāļu kritikas. Mēģinot lūgt, es atkal un atkal atkārtoju šos vārdus: “Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Atbilde, kas nāca manā sirdī, lika man uzticēties Debesu Tēvam un pacietīgi gaidīt, lai uzzinātu Viņa gribu. Es nodevos Kungam ar vienkāršu maza bērna uzticību, atcerēdamās, ka Viņš bija solījis, ka tie, kas sekos Viņam, nestaigās tumsībā.
Pienākuma apziņa spieda mani iet uz sapulci un es gāju ar lielu paļāvību, ka viss būs labi. Kamēr mēs zemojāmies Kunga priekšā, mana sirds tika pacelta lūgšanā un piepildīta ar mieru, ko vienīgi Kristus [46] var dot. Mana dvēsele priecājās Pestītāja mīlestībā un fiziskie spēki mani atstāja. Ar bērnam līdzīgu ticību es varēju vienīgi sacīt: “Debesis ir manas mājas un Kristus ir mans Glābējs.”
Viens no iepriekš minētās ģimenes, kurš apstrīdēja Dieva spēka izpausmi uz mani, šoreiz izteica savu pārliecību, ka tā vietā, lai pretotos uzbudinājuma stāvoklim kā viņš to nosauca, es to veicinot kā Dieva labvēlības zīmi. Viņa šaubas un pretestība šoreiz mani neievainoja, jo es jutos norobežota ar Kungu un pacelta pāri visiem ārējiem iespaidiem; bet tikko viņš bija mitējies runāt, stiprs vīrs, svētījies un pazemīgs kristietis viņa acu priekšā tika nogāzts zemē no Dieva spēka, un telpu piepildīja Svētais Gars.
Atspirgstot es biju ļoti laimīga, liecinot par Jēzu un stāstot par Viņa mīlestību pret mani. Es atzinu savu ticības trūkumu Dieva apsolījumiem un maldīšanos, pretojoties Viņa Gara pamudinājumiem aiz bailēm no cilvēkiem un atzinu, ka, neskatoties uz manu neuzticību, Viņš man bija devis negaidītus savas mīlestības pierādījumus un atbalstošu žēlastību. Tad piecēlās brālis, kurš bija man izrādījis pretestību un ar asarām atzina, ka viņa jūtas pret mani visas bijušas nepareizas. Viņš pazemīgi lūdza man piedošanu un sacīja: “Māsa Elena, es nekad vairs nelikšu šķēršļus tavā ceļā. Dievs man ir parādījis manas sirds aukstumu un stūrgalvību, ko Viņš ir lauzis ar sava spēka pierādījumiem. Es esmu bijis ļoti netaisns.”
Tad, pagriezdamies pret ļaudīm, viņš sacīja: “Kad māsa Elena likās tik laimīga, es domāju, kāpēc es nevaru tā justies? Kāpēc brālis R. nesaņem kaut nedaudz tādu pierādījumu? Jo es biju pārliecināts, ka viņš ir svētījies kristietis, tomēr tāds spēks nav izliets pār viņu. Es klusi lūdzu, ja tas ir Dieva svētais iespaids, tad lai brālis R. piedzīvo to šovakar.”
“Tikko šī vēlēšanās pacēlās no manas sirds, brālis R. nokrita Dieva spēka pārņemts, saukdams: “Lai Kungs strādā!” [47] Mana sirds ir pārliecināta, ka es esmu karojis pret Svēto Garu, bet es to vairs negribu apbēdināt ar stūrgalvīgu neticību. Esi sveicināta, Gaisma! Esi sveicināts, Jēzu! Es biju atkritis un nocietināts un jutos apvainots, ja kāds slavēja Dievu un baudīja prieku Viņa mīlestībā; bet tagad manas jūtas ir mainījušās, mana pretestība ir beigusies, Jēzus ir atvēris man acis un tagad es pats varu Viņu slavēt. Esmu teicis asas un aizskarošas lietas pret māsu Elenu, ko tagad nožēloju un lūdzu piedošanu viņai un arī visiem klātesošajiem.”
Tad brālis R. liecināja. Viņa seju apgaismoja Debesu godība, kad viņš slavēja Kungu par brīnumiem, ko Viņš bija darījis tajā. Viņš sacīja: “Šī vieta ir ārkārtīgi svinīga, tāpēc ka Visaugstākais ir klāt. Māsa Elena, nākotnē mēs Tev palīdzēsim un līdzjūtīgi atbalstīsim, nevis nežēlīgi pretosimies kā līdz šim. Mēs esam bijuši akli pret Dieva Svētā Gara atklāsmi.”
Visi pretinieki tagad varēja saskatīt savas kļūdas un atzīt, ka tas patiešām bija Kunga darbs. Lūgšanu sapulcē drīz pēc tam brālis, kas atzina savas pretošanās nepareizību, piedzīvoja Dieva spēku tādā mērā, ka viņam seja mirdzēja Debesu gaismā un viņš nokrita bezpalīdzīgs zemē. Kad viņa spēks atgriezās, viņš atkal atzina, ka nezinot karojis pret Kunga Garu, ļaujoties jūtām, kas viņam bija pret mani. Citā lūgšanas sapulcē tās pašas ģimenes cits loceklis liecināja līdzīgā veidā. Dažas nedēļas vēlāk, kad brāļa P. lielā ģimene lūdza savā mājā, Dieva Gars nāca pār telpu un tā iespaidā nokrita pie zemes visi zemojušies lūdzēji. Drīz pēc tam iegāja mans tēvs un atrada tos visus, vecākus un bērnus, bezpalīdzīgus zem Kunga spēka. [48]
Visaugstākā varenajā iespaidā sāka kust aukstā formalitāte. Visi, kas man bija pretojušies, atzina, ka to darot, apbēdinājuši Dieva Svēto Garu un savienojās pilnā saskaņā ar mani un mīlestību uz Pestītāju. Mana sirds bija priecīga, ka dievišķā žēlastība bija līdzinājusi manām kājām ejamo ceļu un tik bagātīgi atalgojusi manu ticību un uzticēšanos. Vienība un miers tagad mājoja starp mūsu ļaudīm, kas gaidīja Kunga nākšanu.
