Norūpējušies un trīcēdami mēs tuvojāmies laikam, kad gaidīja Pestītāja nākšanu. (Ticēja, ka 5693. gads, pēc jūdu laika skaitīšanas, sniedzas no 1843. gada 21. marta līdz 1844. gada 21. martam.) Ar svinīgu nopietnību mēs kā tauta lūdzām, šķīstīt savas dzīves, lai būtu gatavi sastapt Viņu, Viņam atnākot. Neievērojot sludinātāju un draudžu pretestību, Bēthovena zāle Portlenadas pilsētā katru vakaru bija pārpildīta; īpaši lielas sapulces bija svētdienās. Vecākais Stokmanis bija dziļi dievbijīgs vīrs. Viņam bija vāja veselība, tomēr, kad viņš stāvēja ļaužu priekšā likās, ka viņš paceļas pāri fiziskajam nespēkam un viņa seja bija apgaismota ar apziņu, ka viņš māca Dieva svētās patiesības.
Viņa vārdos bija svinīgs, pārbaudošs spēks, kas sāpīgi aizskāra daudzas sirdis. Viņš reizēm izteica dedzīgu vēlēšanos dzīvot, līdz varēs apsveikt Pestītāja nākšanu debesu padebešos. Viņa dievkalpojumos Dieva Gars pārliecināja daudzus grēciniekus un veda viņus Kristus ganāmpulkā. Sapulces ar vislabākajiem rezultātiem tika noturētas privātajās mājās pilsētas dažādās daļās. Ticīgie, [49] pamudināti strādāt savu draugu un radinieku labā un atgriešanās vairojās diendienā.
Visu šķiru cilvēki pulcējās uz sapulcēm Bēthovena zālē. Bagāti un nabagi, augsti un zemi, sludinātāji un locekļi, visi dažādu iemeslu dēļ nāca klausīties Kristus otrās nākšanas vēsti. Daudzi, neatraduši vietu pat stāvēšanai, vīlušies aizgāja projām. Sapulču kārtība bija vienkārša. Parasti bija īsa un noteikta uzruna. Tad brīvi atskanēja vispārīgi pamudinājumi, lūgumi, aicinājumi, brīdinājumi. Kā likums valdīja vispilnīgākais klusums, kāds vien iespējams tik lielā pūlī. Kungs aizturēja pretestības garu, kamēr Viņa kalpi izskaidroja savas ticības pamatus. Dažreiz darba rīks bija vājš, bet Dieva Gars deva ietekmi un spēku Dieva patiesībai. Sapulcē bija jūtama svēto eņģeļu klātbūtne, un ik dienas mazajam ticīgo pulciņam pievienojās vēl citi.
Kādā gadījumā, vecākajam Stokmanim sludinot, vecākais Brauns, kristīgo baptistu sludinātājs, kura vārds šinī stāstījumā jau iepriekš tika pieminēts, sēdēja solā, ar sasprindzinātu interesi klausoties svētrunu. Viņš bija dziļi aizkustināts un pēkšņi viņa seja nobālēja kā mirušam, viņš sagrīļojās krēslā un vecākais Stokmanis satvēra viņu rokās tieši tad, kad viņš krita zemē, un nolika viņu uz dīvāna aiz tāfeles, kur viņš gulēja bez spēka, kamēr uzruna beidzās.
Tad viņš piecēlās, seja bija bāla, bet mirdzoša Taisnības Saules gaismā un deva ļoti iespaidīgi liecību. Šķita, ka viņš ir saņēmis svaidīšanu no augšienes. Viņš parasti runāja lēni, nopietni, pilnīgi brīvs no uzbudinājuma. Šinī gadījumā ar jaunu spēku izskanēja viņa svinīgie, apdomīgie vārdi, brīdinot grēciniekus un savus brāļus sludinātājus atmest neticību, aizspriedumus un auksto formālismu un aicinot viņus līdzīgi cēlajiem berejiešiem pētīt svētajos Rakstos, salīdzinot vienu vietu ar citu vietu,“ meklēdami ik dienas Rakstos, vai tas tā esot.” (Ap.d. 17:11) Viņš [50] lūdza klātesošos sludinātājus nejusties aizvainotiem no atklātā asā veida, ar kādu vecākais Stokmanis bija pasludinājis svinīgo tematu, kas interesēja visus klātesošos.
Viņš sacīja: “Mēs vēlamies aizsniegt tautu; mēs vēlamies, lai grēcinieki tiek pārliecināti un patiesi atgriežas, iekams vēl nav par vēlu tikt glābtiem, lai viņiem nebūtu jāvaimanā: “Pļaujamais laiks ir aizgājis, vasara pagalam, tomēr mēs neesam atpestīti.” (Jer. 8:20*) Brāļi sludinātāji saka, ka mūsu bultas viņus satriec, bet vai viņi nebūtu ar mieru nostāties sāņus no mums un tautas un atļaut mums sasniegt grēcinieku sirdis? Ja viņi liek sevi par vairogu mūsu mērķim, tad viņiem nav iemesla sūdzēties par saņemtajiem ievainojumiem. Stāviet savrup, brāļi, un jūs netiksiet ievainoti!”
Pats savu piedzīvojumu viņš atstāstīja ar tādu vienkāršību un atklātību, ka daudzi, kam bija lieli aizspriedumi, jutās aizkustināti līdz asarām. Dieva Gars bija jūtams viņa vārdos un redzams viņa sejā. Ar svētu sajūsmu viņš droši atzina, ka ir pieņēmis Dieva Vārdu par savu padomdevēju, ka viņa šaubas ir zudušas un ticība nostiprināta. Dedzīgi viņš lūdza savus brāļus sludinātājus, draudzes locekļus, grēciniekus un neticīgos pētīt Bībeli priekš sevis un teica, lai viņi nevienam cilvēkam neatļauj sevi novērst no patiesības meklēšanas.
Vecākais Brauns ne tad, ne vēlāk nesarāva sakarus ar kristīgo baptistu draudzi, bet viņa ļaudis viņu ļoti cienīja. Kad viņš bija beidzis runāt, lūdza piecelties tos, kas vēlējās Dieva ļaužu aizlūgšanas. Simti atsaucās aicinājumam. Svētais Gars dusēja uz sapulces. Likās, ka Debesis un zeme tuvojās viena otrai. Sapulce beidzās vēlu vakarā. Kunga spēks bija jūtams pār jauniem, veciem un spēka gados esošajiem.
Kad mēs pa dažādiem ceļiem atgriezāmies mājās, no vienas puses mūs sasniedza balss, kas slavēja Dievu, un tai it kā atbildot, atskanēja balsis no citām un vēl citām vietām: [51] “Gods Dievam, Kungs valda!” Cilvēki uzmeklēja savas mājas ar slavu uz lūpām un priecīgās skaņas skanēja nakts klusajā gaisā. Neviens, kas apmeklēja šīs sapulces, nekad neaizmirsa dziļi saviļņojušos notikumus.
Tie, kas sirsnīgi mīl Jēzu, var saprast to ilgas, kas ar viskvēlāko ilgošanos gaidīja Pestītāja nākšanu. Gaidītais brīdis tuvojās. Laiks, kad mēs Viņu cerējām sastapt, bija tuvu klāt. Mēs tuvojāmies šai stundai ar klusu svinīgumu. Patiesie ticīgie dusēja jaukā domu savienībā ar Dievu, nopietnā mierā, kam bija jābūt viņu daļai spožajā nākotnē. Neviens, kas pārdzīvoja šo cerību un uzticēšanos, nevar aizmirst gaidīšanas dārgās stundas.
Lielākā daļa uz dažām nedēļām bija nobīdījusi sāņus laicīgos darījumus. Mēs rūpīgi pārbaudījām visas mūsu sirds domas un jūtas, it kā atrastos uz nāves gultas, lai pēc dažām stundām aizvērtu acis uz mūžību priekš zemes lietām. Mēs negatavojām “debesbraukšanas drēbes” lielajam notikumam, mēs sajutām vajadzību pēc iekšēja pierādījuma, ka esam sagatavoti sastapt Kungu un mūsu baltās drānas bija dvēseles šķīstums – raksturs, kas tīrīts no grēka ar mūsu Pestītāja izpērkošajām asinīm.
Bet gaidītais laiks pagāja. Tas bija pirmais stingrais pārbaudījums, kas bija jāiztur tiem, kas ticēja un cerēja, ka Jēzus nāks debesu padebešos. Dieva gaidošās tautas vilšanās bija liela. Zobgaļi gavilēja, un ieguva vājos un gļēvos savās rindās. Daži, kas likās esam patiesi ticībā, izrādījās bijuši tikai baiļu ietekmēti un tagad, paejot laikam, viņu drosme atgriezās un viņi nekaunīgi pievienojās zobgaļiem, paskaidrojot, ka viņi nekad nav bijuši apmuļķoti, lai ticētu Millera mācībai, kas bija traks fanātiķis. Citi, dabīgi padodamies vai svārstīdamies, klusi pameta lietu. Es domāju, kas notiktu ar šiem vājajiem un bailīgajiem, ja Kristus patiesi nāktu? Viņi apliecināja, ka mīl un ilgojas pēc Jēzus nākšanas, bet kad Viņš [52] neparādījās, viņi šķita ļoti atviegloti un atgriezās atpakaļ, paviršības un nevērības stāvoklī, pret patieso reliģiju.
Mēs bijām apjukuši un vīlušies, tomēr neatteicāmies no mūsu ticības. Daudzi pieķērās cerībai, ka Jēzus ilgi nevilcinās savu atnākšanu. Kunga Vārds bija drošs, tas nevarēja pievilt. Mēs jutāmies, ka esam darījuši savu pienākumu, ka esam dzīvojuši pēc savas dārgās ticības. Mēs bijām vīlušies, bet nezaudējām drosmi. Laika zīmes rādīja, ka visu lietu gals bija tuvu, mums jābūt nomodā un jāuztur sevi gatavus uz Kunga atnākšanu jebkurā brīdī. Mums jāgaida cerībā un uzticībā, neatstājot savas sapulces, lai tiktu mācīti, iedrošināti, mierināti, lai mūsu gaisma spīdētu tālāk pasaules tumsā.
Laika aprēķins bija tik vienkāršs un skaidrs, ka pat bērni to varēja saprast. No Persijas ķēniņa pavēles dienas, atrodamas Ezras 7. nod., ko izdeva 457. gadā pirms Kr., 2300 gadiem (Dan. 8:14.) jābeidzas 1843. gadā. Saskaņā ar to, šī gada beigās mēs gaidījām Kunga nākšanu. Mēs bijām ļoti vīlušies, kad gads pilnīgi pagāja un Pestītājs nebija atnācis.
Sākumā nebija ievērots, ka, ja pavēli neizdeva 457. gada sākumā, tad 2300 gadi nebeidzās 1843. gada noslēgumā. Radās pārliecība, ka pavēle bija dota tuvu 457. gada noslēgumam, tāpēc pravietiskajam periodam jānoslēdzas 1844. gada rudenī. Laika parādīšana nevilcinājās, lai gan tā likās. Mēs mācījāmies paļauties uz pravieša vārdu: “Ta parādīšana taču vēl nospriestā laikā taps piepildīta un steidzas pie gala un nemelos; jebšu gan kavējas, taču gaidi to, jo tā nāktin nāks un nekavēsies.” (Habakuka 2:3*)
Dievs pārbaudīja savus ļaudis, laikam paejot 1843. gadā. Kļūdu pravietisko periodu aprēķinā [53] tūlīt neatklāja pat mācītie vīri, kuri pretojās Kristus gaidītāju uzskatiem. Izglītotie cilvēki atzina, ka laika aprēķinos Milleram bija taisnība, lai gan viņi apstrīdēja viņu pašu attiecībā uz notikumu, kas vainagos šo periodu. Bet viņi un Dieva gaidošā tauta – visi maldījās laika jautājumā.
Mēs pilnīgi ticējām, ka Dievs savā gudrībā paredzējis, ka Viņa ļaudīm jāsastopas ar vilšanos, lai atklātu sirdis un attīstītu to patiesos raksturus, kas apliecina, ka gaida un priecājas par Kunga nākšanu. Tie, kas pirmo eņģeļa vēsti (Atkl. 14:6,7.) pieņēma aiz bailēm no Dieva dusmām, un ne tāpēc, ka mīlēja patiesību un vēlētos mantojumu Dieva Valstībā, tagad parādījās patiesā gaismā. Viņi bija starp pirmajiem, kas izsmēja vīlušos, kuri sirsnīgi ilgojās un mīlēja Jēzus parādīšanos.
Tie, kas bija vīlušies, netika ilgi atstāti tumsā, jo ar nopietnām lūgšanām pētot pravietiskos periodus, kļūda atklājās. Priecīgi gaidot Kristus nākšanu, šķietamo parādīšanās kavēšanos neņēma vērā, un visi bija bēdīgi un negaidīti pārsteigti. Tomēr šis pārbaudījums bija nepieciešams, lai attīstītu un stiprinātu patiesos ticīgos patiesībā.
Tagad mūsu cerība vērsās uz Kunga nākšanu 1844. gadā. Tas arī bija otrās eņģeļa vēsts laiks, kas, lidodams debesu vidū, sauca: “Kritusi, kritusi Bābele, tā lielā pilsēta.” (Atkl. 14:8*) Šo vēsti vispirms pasludināja Dieva kalpi 1844. gada vasarā. Rezultātā daudzi atstāja kritušās baznīcas. Līdz ar šo vēsti atskanēja pusnakts sauciens: “Redzi, Līgavainis [54] nāk, izeita Viņam pretim.” (Mat. 25:6) Katrā zemes daļā bija dota gaisma, kas saturēja šo vēsti un sauciens pamodināja tūkstošus. Tā gāja no pilsētas uz pilsētu, no ciema uz ciemu un arī attālos zemes novados. Tā sasniedza kā bagātos un apdāvinātos, tā arī mazpazīstamos un vienkāršos.
