„Gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas,
kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas” Filipiešiem 2:12-13.
Ikvienam no mums jāpadara savs pestīšanas darbs, kam jāapmierina
visas Dieva prasības. Dievs neko nedara neatkarīgi no tā darbarīka, kura
labā attiecīgais darbs jāveic. Viņa žēlastība ir pietiekoša, lai
darbotos Viņam piederošā cilvēkā un caur to visu doto apsolījumu
piepildīšanai, bet tam, kam šī žēlastība tiek veltīta, jāpaklausa visām
pavēlēm.
Dieva prasības grib panākt, lai Viņa ļaudis izietu no pasaules un
paliktu atšķirti, nekādā veidā neņemot dalību pie pasaules tumsas
darbiem. Bez svētas dzīves „neviens Kungu neredzēs” (Ebr. 12:14). „Kas
grib būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku” (Jēk.
4:4).
Kungam strādājot pie mums, mums arī pašiem jāstrādā sevis labā. Ja
Kungs pie mums sūta Savus kalpus ar norājošu, brīdinošu vai biedējošu
vēsti, tad mēs nedrīkstam novērsties un atteikties pieņemt vēsti, tāpēc
ka tā nenāk no mācītiem vīriem. Mēs nedrīkstam teikt: „Šī vēsts nav
vajadzīga”. Ikkatra vēsts, ko Dievs mums sūta ar Savu vēstnešu
starpniecību, nāks jums par labu, lai jums vēl pilnīgāk parādītu
pestīšanas ceļu. Kādi līdzekļi Dievam ir Savas vēsts nodošanai
cilvēkiem, ja ne Viņa sūtītie vēstneši? Un vai jums nav bail izvēlēties
sev tikai to vēsts daļu, kas jums patīkama, bet atmest to, kas šķērso
jūsu taku?
Jūs nedrīkstiet izteikt savas šaubas. Tās iedveš sātans. Ja jūs
necienāt veidu un līdzekļus, ko Dievs lieto jūsu aizsardzībai, vai esat
padomājuši, kādi līdzekļi Viņam vēl rezervēti jūsu lietas nokārtošanai?
Vai jūs nepielaižat noteiktu kļūdu, kritizējot Dieva sludinātājus,
runājot vieglprātīgi par tiem, kurus apustulis pavēl augsti godāt viņu
darba dēļ? Vai vīri un sievas ar ierobežotiem piedzīvojumiem atraidīs
Dieva nozīmēto līdzekļu – Viņa sludinātāju – palīdzību?…
Kāda cieņa, pēc jūsu domām, būs bērniem pret Dieva vēstnešiem, kad
jūs par šiem cilvēkiem atļausieties izteikties necienīgi, kā jūs to esat
darījuši? – Manuskripts 37. 1887. g. 7. jūnijs, „Sadarbošanās ar
Dievu”.
[168]
