„Jūs zināt, ka esat atpirkti ne ar iznīcīgām lietām – sudrabu vai
zeltu no savas aplamās, no tēviem mantotās, dzīves, bet ar Kristus, šī
bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgām asinīm” 1. Pētera 1:18-19.
Tā Aiovas ļaudīm bija skaista diena. Mūsu sapulce beidzās tikai ap
pulkstenis vieniem… Lielā atpirkšanas un pestīšanas dāvana priekš
visiem, kas to pieņems, likās tik apbrīnojama, neaptverama ierobežotam
prātam, ka vārdi nespēja atainot bezgalīgās svētības, ko pasaules
Pestītājs nolicis mūsu sniedzamības robežās. Viņa varenība un lielums
laipni apklāja mūsu vājumu.
Dārgais Pestītāj Jēzu! Mēs varam iepazīties ar Tēva mīlestību, kas
atklājas Viņa mīļotā Dēla nodošanā nāvē par kritušo pasauli. Pētot šo
neizsakāmo mīlestību Golgatas krusta gaismā, mēs jūtamies pārsteigti, un
mums jābrīnās. Mēs redzam žēlastību, saudzīgu maigumu un piedošanu
harmoniski savienojamies ar taisnību, cieņu un spēku. Jēzus liek
grēciniekam raudzīties uz Viņu un dzīvot. Viņš saka: „Es atradu
izpirkšanas iespēju”. Pazušanas bezdibenim, ko atvēra grēks, līdzīgi
tiltam pāri likts Golgatas krusts. Grēkus nožēlojošas ticīgas dvēseles
var ieraudzīt piedodošo Tēvu, kas caur Golgatas krustu mūs samierina ar
Sevi.
Kristus iepazīšana atklāj grēka dziļumu un tā pretīgo dabu, bet
ticībā mēs redzam Kristus asins šķīstošo straumi, kas nomazgā ikkatra
grēka traipu un vainu. Šī pestīšana pat pa pusei nav novērtēta. Caur
Jēzus asinīm mums sniegtā pestīšana netiek uzskatīta kā nenovērtējami
dārga. Tā ticībā pilnīgi jāpieņem kā Dieva lielā dāvana, ko Viņš mums
pasniedz caur Jēzu Kristu. Mūsu grēku un nelaimju nasta tika uzlikta
Tam, kurš Savā žēlastībā spēj mums piedot un Savā varenībā spēj mūs
glābt.
Kāpēc mēs esam tik auksti? Kāpēc esam tik pasaulīgi? Kāpēc esam tik
bezrūpīgi? Kāpēc Jēzus mīlestības liesma nedeg uz mūsu sirds altāra?
Viņš nesa mūsu grēkus un mūsu bēdu nastu; kāpēc mums nav lielāka ticība?
Kāpēc mēs pilnībā neuzticamies un ticībā nesaņemam visu no rokām, kas
tika pienaglotas pie krusta, lai tās kļūtu visspēcīgas mūs glābt? Kāpēc
mēs neuzticamies tai mīlestībai, kas mums atklāta tādā bezgalīgā upurī,
lai mēs varētu dzīvot?
Raugieties ticībā uz krustu! Uzlūkojiet to un dzīvojiet! Par to mēs
mācīsimies un dziedāsim visos mūžības laikmetos. – Vēstule 6. 1881. g.
16. jūnijā, Edsonam un Emmai Vaitiem.
[177]
