„Tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savās starpā visi
esam locekļi… un mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas
dāvanas” Romiešiem 12:5-6.
Dievs ikkatram cilvēkam uzticējis talantus. Katram cilvēkam Viņš
devis Savu darbu. Viņa vīna kalnā neviens nevar slinkot.. Ikkatram dots
visnopietnākais, svētākais un svinīgākais darbs, kas viņam jāpadara
Kungam. Ikkatram uzticēts kāds uzdevums, un neviens nav attaisnojams.
Pienāks pēdējā aprēķina diena, kad Kungs prasīs atskaiti no Saviem
kalpiem. Soģis ir lielais Gans, kas devis galvenos pamatlikumus, kuri
noteiks atskaites gaitu ar Viņa kalpiem, kas taisnoti ticībā un tiks
tiesāti pēc viņu darbiem. Ticība izpaužas mīlestībā un šķīsta dvēseli no
morālas apgānīšanās, lai tā var kļūt par templi Kungam.
Uzticētie talanti nav domāti tikai nedaudziem mīluļiem, kas izceļas
starp līdzcilvēkiem ar savu izglītību un intelektuālo pārākumu. Ar
talantiem attēlota apdāvinātība, kas individuāli piešķirta ikkatram
Kunga ģimenes loceklim, kā viszemākajam un neizprotošākajam loceklim, kā
arī tiem, kas ieņem augstākos uzticības amatus. Šīs dāvanas uzticētas
proporcionāli mūsu dažādajām spējām, un ikvienam savi talanti jāizlieto
Dievam par godu. Cilvēkam jāpalielina sava lietderība, jo ar talantu
izlietošanu viņš kļūst arvien spējīgāks tirgoties ar Kunga mantām un
tādā veidā tās pavairot. Šīs Kunga dāvanas ir patiesības gaisma un visas
garīgās priekšrocības. Tās jāvērtē un tām jāatļauj iespaidot prātu un
raksturu. Mums Kungam jādod atpakaļ attiecīgi augļi, atbilstoši
uzticētajām dāvanām,
Mēs žēlastībā esam izraudzīti par Viņa kalpiem. Kalps ir strādnieks,
kas nes rūpju nastas dažādas atbildības… Mums jāatzīst, ka tās nav mūsu
mantas, ar kurām mēs rīkojamies, bet Kunga uzticēts kapitāls, lai mēs
to ieguldītu un pavairotu kā gudri Kunga mantas pārvaldnieki, ka varam
Viņam atdot ieguldīto kapitālu līdz ar augļiem. Mēs Kunga mantu
nedrīkstam noslēpt un neko ar to nedarīt. Tā rīkojās kūtrais kalps ar
savu vienu talantu (jeb podu) un pazaudēja dvēseli. Ikkatram jāveic kāds
svinīgs darbs, un neviens nedrīkst izniekot savu laiku. Cilvēks
nedrīkst vieglprātīgi izturēties pret tam dotajām priekšrocībām un
izdevībām. Viņa raksturam un spējām jākļūst arvien labākām saskaņā ar
viņa priekšrocībām un izdevībām, lai Dieva lietā varētu padarīt
pilnvērtīgu darbu. - Manuskripts Nr. 81, 1891. gada 18. jūlijs.
[209]
