„Tu saki: es esmu bagāts bagātīgi un man nav nekāda trūkuma, bet tu
nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails”
Atklāsmes 3:17.
Kas tad dara kailus un nelaimīgus šos cilvēkus, kuri jūtas pārlieku
bagāti? Tas ir Kristus taisnības trūkums. Paši savā taisnībā tie
attēloti kā ietērpti sārņainās drēbēs, un tomēr šajā stāvoklī viņi sev
glaimo, ka esot tērpti Kristus taisnībā. Vai var notikt vēl lielāka
pašpievilšanās? Kā pravietis to attēlo, viņi varbūt sauc: „Mēs esam
„Kunga nams, Kunga nams, Kunga nams!” (Jer. 7:4), kaut gan viņu sirdis
pilda nesvēta tirgošanās un netaisna preču apmaiņa. Dvēseles tempļa
pagalmus bieži var apmeklēt skaudība, lepnums, ļaunas aizdomas, rūgtums
un tukšs formālisms. Kristus skumji uzlūko cilvēkus, kuri sevi sauc par
kristiešiem un, kas jūtas ļoti bagāti patiesības atziņās, bet kuriem
patiesības nav ne dzīvē, ne raksturā, un kuri savus trūkumus neapzinās.
Dzīvojot grēkos un neticībā, viņi vieglprātīgi izturas pret Kunga kalpu
sniegtajiem padomiem un brīdinājumiem, nicinot un izsmejot Viņa
vēstnešus un to norājošos vārdus pieņemot par tukšām pasakām. Liekas, ka
tie zaudējuši izšķiršanas spējas un vairs nevar atšķirt Dieva sūtīto
gaismu no tumsas, kas nāk no viņu dvēseļu ienaidnieka…
Jēzum aizejot, Viņš Savu darbu, tā dažādajās nozarēs, uzticēja
cilvēkiem. Ikkatram patiesam Kristus sekotājam jāpadara savs īpašs darbs
savam Kungam, un šis darbs viņam jāveic rūpīgi, saņemot norādījumus un
pavēles no sava Vadoņa. Mēs esam Dieva pārstāvji, kuriem par savu darbu
jāatbild Viņam. Mūsu rokās nodotas Debesu vērtības, un mums jācenšas
pagodināt tikai Viņu, kurš mūs ir aicinājis šajā darbā. No savas puses
mums pienākums jāpilda uzticīgi, veicot norādīto darbu, pilnībā
izmantojot mums uzticētās spējas. Neviena dzīva būtne nevar šo darbu
padarīt mūsu vietā. Šis darbs mums jāpadara čakli, izlietojot Dieva doto
saprātu un darba gaitā gūstot arvien lielākas zināšanas un spējas. –
„Review and Herald”, 1894. g. 7. augustā.
[229]
