„Priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās” Romiešiem 12:12.
Dievs prasa, lai mēs visos apstākļos, saskaņojoties ar Jēzu, būtu
dedzīgi savā ticības dzīvē. Cenšaties strādāt Viņa rindās, jo tas ir
patiesas dievbijības auglis! Mantojiet dvēseles Jēzum!
Ja jūs domāsiet, ka jums ir brīv sūroties un gausties par smagiem
zaudējumiem, par pagājušām lietām, par lietām, kas neattiecas uz jums un
kuras jūs nevarat ne atcelt, ne grozīt, tad nepadarīti paliks
pienākumi, kas atrodas tieši uz jūsu takas. Raugieties uz Jēzu, kas ir
jūsu ticības Iesācējs un Pabeidzējs! Novērsieties no lietām, kas jūs
dara drūmus un nepatīkamus, jo, kavējoties pie tām, jūs kļūstat par
darba rīku ienaidnieka rokās drūmuma un tumsas vairošanai un ap jums
esošās atmosfēras samaitāšanai. Kaut arī jūs skartu smagi piemeklējumi,
jums pienākas skatīties uz augšu un skatīt Jēzū gaismu…
Ja jūs pilnīgi nododaties savām personīgām bēdām un tumsai, domājot,
ka Dievs pret jums izturējies cietsirdīgi, tad jūsu reliģija nav
augšupceļoša, bet gan nospiedoša. Jūs kļūsiet par tumšu ēnu, par skarbu,
vienmēr neapmierinātu cilvēku, ja pilnīgi nodosieties paši savām bēdām.
Klāt bija māsa Makalpaina, kas tieši tā rīkojās. Viņa bija zaudējusi
dēlu, kas nebija sagatavojies nāvei. Šajā sabiedriskajā sanāksmē viņa
par to runāja ar citiem. Ak, viņa bija tik ļoti nomākta un apbēdināta,
tomēr teica, ka māsas Vaitas runa viņu esot iepriecinājusi. Mūsu
sabiedriskā sanāksme bija laba un lietderīga, un tad šī apbēdinātā māsa
runāja ar mani par savu dēlu, kuru viņa bija apglabājusi pirms dažām
nedēļām, un kas nomira bez cerības. Viņa stāstīja par savām bēdām, kas
viņu nospieda. Es lūdzu viņu atstāt sērošanu par mirušajiem, kuru
pieminēšana nedod nekāda labuma, un teicu, ka tai kā mātei vēl jāparāda
žēlastība un gudri jārūpējas par dzīvajiem bērniem, un ka viņa ne mirkli
nedrīkst veltīt tukšām žēlabām, bet tā vietā jāapjož gurni un jāsāk
strādāt, cenšoties savus bērnus pievest Jēzum, un pašai, pakļaujoties
Kristum, pieaugt žēlastībā un Viņa atzīšanā. Strādājot Kristus rindās,
viņa nekad nekļūs vēsa, bet visos Pestītāja plānos pielīdzināsies Viņam.
- Manuskripts Nr. 83, 1893. gada 12.augusta dienasgrāmata.
[234]
