„Klausies, Mana tauta, Manu mācību, atveriet savas ausis Manas mutes Vārdiem” Psalmi 78:1.
Mums ir vēsts, kas jāsniedz ļaudīm, kuriem nav tagadējās patiesības
gaismas, un šajā darbā mēs nedrīkstam savu ticību aizliegt. Israēla
bērnu vēstures pētīšana palīdzēs mums izsargāties no to kļūdu
atkārtošanas, kas sabojāja viņu dzīves aprakstu. Kungs brīnišķi
atbrīvoja tautu no vergošanas varmācīgajam ķēniņam un Pats uzņēmās
atbildību par viņu lielo armiju. Viņš dienā to vadīja ar mākoņu stabu un
naktī ar uguns stabu. Šis mākonis sedza Viņa tiešo klātbūtni. Viņš tiem
sagādāja uzturu tuksnesī, un cilvēki ēda eņģeļu maizi…
Bet drīz pēc Israēla izvietošanās nometnē pie Sinaja Mozus tika
aicināts kāpt kalnā, lai satiktos ar Dievu. Vienīgi Viņš kāpa pa stāvo
un nelīdzeno taku pie mākoņa, kas iezīmēja Kunga klātbūtnes vietu. Tagad
Israēlam vajadzēja nonākt tuvās un īpatnējās attiecībās ar Visaugstāko
Dievu. Kā tautai viņiem vajadzēja nākt sevišķā Dieva pārvaldībā…
Pērkonam dārdot un zibeņiem laistoties, Dievs runāja Savus likumus,
visam lielajam ļaužu pulkam dzirdot. Dievs šo likumu došanas gadījumu
padarīja par bijājami varenu. Viņš vēlējās, lai ļaudis izprastu Viņa
likumu augsto raksturu. Ļaudis jāmāca, ka viss, kas saistīts ar
kalpošanu Viņam, jāuzlūko ar vislielāko cieņu…
Mums palikušais laiks ir ļoti īss. Noliksim visas savtīgās iegribas,
jo tās vājina fiziskos, garīgos un morālos spēkus un padara cilvēcīgo
darba rīku nespējīgu pareizi izprast Dieva prasību svētumu.
Vai jūs varat teikt, ka esat saņēmuši dzīvā Dieva zīmogu? Vai jūs
varat teikt, ka Patiesība jūs ir svētojusi? Kā tauta mēs Dieva likumiem
neesam ierādījuši tik augstu vietu, kā to vajadzēja darīt. Mums draud
briesmas, ja sabatā rīkojamies tā, kā mums pašiem patīk.
Grāmatās, kuras man tika uzdots sarakstīt, mūsu ļaudīm sniegti dārgi
norādījumi. Cik daudzi lasa un pēta šīs grāmatas? Gaismai, ko Dievs
mums devis, var paiet garām vienaldzīgi un neticībā, kamēr šī gaisma
notiesās visus, kas nevēlēsies to pieņemt un tai paklausīt. - Vēstule
Nr. 258, 1907. gada 16. augustā, Edsonam un Emmai Vaitiem.
[238]
