„Un Jēzus, to dzirdējis, uz tiem saka: „Veseliem ārsta nevajag, bet
neveseliem. Es neesmu nācis aicināt atgriezties no grēkiem taisnus, bet
grēciniekus” Marka 2:17.
Neviens skolotājs cilvēkam nekad nav piešķīris tādu izcilu godu,
kādu tam piedēvēja mūsu Kungs un Meistars. Viņu pazina kā „grēcinieku un
muitnieku Draugu”. Viņš gāja pie visām sabiedrības šķirām, lai visi
varētu saņemt svētības, kuras Viņš bija nācis sniegt. Viņu varēja redzēt
sinagogās un uz tirgus laukumiem. Viņš piedalījās Savu tautiešu
sabiedriskajā dzīvē, iepriecinādams ar Savu klātbūtni visas tās ģimenes,
kas Viņu ielūdza pie sevis. Tomēr nelūgts Viņš ne pie viena negāja.
Viņš vienmēr atviegloja visādas cilvēku ciešanas, kas ticībā Viņam
tika darītas zināmas. Tomēr Viņš Savu dziedinošo spēku nedalīja
izšķērdīgi, un to nesaņēma ļaudis, kas parādīja savtīgu un neatkarīgu
noslēgtību, neizsakot savas bēdas un nelūdzot tik ļoti vajadzīgo
palīdzību. Visi, kas pie Viņa nāca ticībā un gribēja saņemt
atvieglojumu, un bija uz to sagatavojušies, to arī saņēma. Viņa
klātbūtnē bēdas bēga prom. Viņa klātbūtnē sāka vīst netaisnība un
nomāktība. Pat nāve, šī nežēlīgā grēcīgās cilvēces maitātāja, paklausīja
Viņa pavēlēm
Visos laikmetos pēc Kristus dzīves cilvēku vidū ir bijuši ļaudis,
kas, atzīstot Viņa esamību, tomēr ir gājuši noslēgtības vai farizejiskas
augstprātības ceļu. Viņi nav bijuši par svētību saviem līdzcilvēkiem.
Nekur Kristus dzīve neattaisno viņu netaisno svētulību, jo Viņa raksturs
iezīmējās ar sirsnību un labdarību. Šeit virs zemes ikkatrs mūku
ordenis Viņu izslēgtu no savu locekļu skaita tikai tāpēc, ka Viņš
pārkāpj viņu rakstītos likumus. Ikvienā draudzē un konfesijā atrodas
maldīgi ļaudis, kas Viņu apvainotu Viņa izšķērdīgās žēlastības dēļ…
Ļaudīm, kuriem Viņš uzticējis Savu patiesību, jānokārto attiecības
ar pasauli tā, lai saglabātos gan Viņa klusais, svētais miers, gan tai
pašā laikā tiktu iegūtas vispilnīgākās zināšanas, kā sastapt cilvēkus ar
to aizspriedumiem tur, kur viņi atrodas, un pakalpot viņiem ar gaismu,
mieru un iepriecu, kas atrodama Dieva patiesības pieņemšanā. Viņiem sev
par priekšzīmi jānorāda uz Kristus iedvesmojošo, autoritatīvo un
sabiedrisko dzīvi. Tiem jāizkopj tas pats labdarības gars, kāds bija
Jēzum, un jāizstrādā tādi paši darbības plāni cilvēku sastapšanai tur,
kur viņi atrodas. - Vēstule Nr.2, 1878.gada 28.augustā, „Mīļajiem
brāļiem (Šveicē)”.
[250]
