„Kas Manu maizi ēd, pret Mani pacēlis savu kāju” Jāņa 13:18.
Kristum bija iespējams atbrīvoties. Kad Viņš teica vārdus: „Es tas
esmu,” viņu tūlīt ielenca eņģeļi, un ļaužu pūlim tika dots pilnīgs
pierādījums, ka ar Kristu ir Dieva spēks. Kad slepkavīgais pūlis sāka
grīļoties un beidzot smagi pakrita pie zemes, Kristus viegli varēja tos
paturēt pakritušus šādā bezspēcības stāvoklī un pats neskarts aiziet no
viņu vidus. Viņš tos varēja iznīcināt, ļaujot atplaiksnīt Savas godības
spožumam. Jūdass to gaidīja, jo Kristus daudzkārt bija izbēdzis…
Nav jābrīnās, ka Jūdass pat tad turpināja nīst un izvest dzīvē savu
nodomu līdz galam. Ja viņš tad būtu nožēlojis savu vainu, ja pēdējā
brīdī būtu atzinis savu grēku, ja būtu salūzusi viņa nodevēja sirds,
viņš būtu saņēmis piedošanu. Tomēr sātaniskā pretošanās pieauga
proporcionāli dotajai gaismai, kas netika pieņemta. Lūgumi, brīdinājumi
par daudzām briesmām nākotnē, neizmainīja Jūdasa nodomu, jo neizmainīta
palika viņa sirds. Neskatoties uz sniegto gaismu un pierādījumiem, viņš
tomēr nolēma iet savu ceļu un rīkoties pēc sava prāta. Kristus
apbrīnojamā iecietība, laipni izteiktie rājieni, kas no dievišķām lūpām
beidzot aizsniedz viņu, nesalauž viņa stūrgalvīgo sirdi. Ar ilgo
pretošanos viņš savu sirdi jau ir nocietinājis. Viņš redz, kurp to ved
viņa rīcība, bet tam visapkārt ir sātaniskie spēki un viņš nespēj sevi
izglābt no viņu valgiem. Tik ilgi koptās cilvēcīgās īpašības un gaismas
atraidīšana tagad viņu padara aklu pret visām tālākajām sekām.
Jūdass nav vienīgais, kas gājis cauri šādiem piedzīvojumiem…
Jūdass bija vīrs ar vērtīgām spējām. Bet pamācīties viņš neļāvās…
Ja kādam ir sakari ar tiem, kas nes vēsti no Debesīm, un tas dzird
patiesību, bet to nedara, tad šī patiesība kļūst viņam mazvērtīga, ka
viņš tai vairs nepiegriež uzmanību. Tā tas bija ar Jūdasu. Cilvēkam
jātic patiesībai; viņam jāizmaina savas rīcības veids un jāsaskaņojas ar
gaismu, kas apspīd viņu. - Manuskripts 100. 1897. g. 15. sept.,
„Kristus arests”.
[268]
