„Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā” Filipiešiem 4:6.
Es pastāvīgi domāju par tevi un skumstu, ka tu nevari atrast sev
mieru. Es vēlētos tevi iepriecināt, ja vien tas būtu manos spēkos. Vai
Jēzus, mūsu mīļais Pestītājs, nav tik daudzkārt tev bijis īsts Palīgs
vajadzības brīdi? Neapbēdini Svēto Garu un nebēdājies vairs! To tu
daudzreiz esi teikusi citiem. Lai tevi iepriecina to cilvēku vārdi, kas
nav tik slimi kā tu, un lai Kungs tev palīdz – tā ir mana lūgšana.
Ja tas ir Kunga prāts, ka tev jāmirst, tad tev par priekšrocību
vajadzētu uzskatīt nodot sevi – miesu, dvēseli un garu – taisnā un
žēlsirdīgā Dieva rokās… Viņam nav tādu nosodošu domu, kā tu to stādies
priekšā. Es vēlētos, lai tu pārtrauktu domāt, ka Kungs tevi nemīl. Bez
atlikuma nododies Viņa pieņemtajam žēlojošajam lēmumam!…
Tu nedrīksti domāt, ka esi izdarījusi kaut ko tādu, kas Dievam liek
pret tevi izturēties bargi. Es zinu labāk. Tikai tici Viņa mīlestībai un
turi Jēzu pie vārda…
Viņš vēlas, lai tu ticētu un rīkotos saskaņā ar savu ticību. Kristus
ar Savu dzīvi mums ir devis piemīlīgu rakstura ainojumu, kādam ikvienam
no mums vajadzētu būt. Viņš to vēlas.
Nekādas aizdomas vai neuzticība nedrīkst savaldzināt mūsu prātu.
Nekādas drūmas nojautas vai Dieva visspēcības apšaubīšana nedrīkst
samulsināt mūsu ticību. Lai Dievs palīdz mums staigāt Viņa priekšā
lēnprātībā un pazemībā!
Kristus nolika Savu karalisko tērpu un ķēnišķīgo kroni, lai varētu
dzīvot kopā ar cilvēci un parādīt, ka cilvēcīgās būtnes var būt
pilnīgas. Ietērpies žēlastības drēbēs, Viņš dzīvoja mūsu pasaulē pilnīgu
dzīvi, apliecinādams ar to Savu mīlestību uz mums. Viņš paveica visu,
kas neticību Viņam padarītu neiespējamu. Viņš nokāpa no sava augstā
Pavēlnieka stāvokļa Debesīs, lai pieņemtu cilvēka dabu. Viņa dzīve ir
priekšzīme tam, kāda var būt mūsu dzīve. Kristus kļuva par vīru, kas
pazīst bēdas un sāpes, lai nekādas šaubas par Dieva lielumu nemazinātu
mūsu ticību Viņa mīlestībai. Cilvēcīgā sirds, kas nodevusies Viņam, kļūs
par svētu arfu svētās mūzikas atskaņošanai. - Vēstule 365. 1904. g. 16.
sept., Mariannai Deivis, kādai Elenas Vaitas literārajai palīdzei, kas
mira no tuberkulozes.
[269]
