„Labs cilvēks izdod no labā krājuma labu” Mateja 12:35.
Pret cilvēkiem, ar kuriem tu kopā strādā, nekad neizturies kā pret
neuzticīgiem, kā vien, ja tev ir nekļūdīgi pierādījumi, ka viņi tādi ir.
Un pat ja kāda strādnieka neuzticība skaidri pierādīta, tu nedrīksti
pret viņu izturēties tā, ka viņam būtu pamatojums teikt: „Tu biji
skarbs” Tu nedrīksti darīt neko tādu, kas maldošajā pamodinātu dusmas.
Nerunā ar ticīgiem un neticīgiem tādā veidā, kas varētu satraukt sirds
sliktākās jūtas. Neizsaki apsūdzības, kas var būt nežēlīgi netaisnas. Ar
tādu rīcību tu vari aizdzīt dvēseles pazušanā.
Tev savā darbā jāatklāj Kristus līdzjūtība. Taviem vārdiem jāstāsta
par Viņa mīlestību, tev jārunā jaunās Kanaānas valodā. Tu vairs neesi
pasaules cilvēks. Tu esi izgājis no pasaules, un tev jāpaliek atšķirtam
no tās metodēm un dzīves veida. Vārdos un darbos tev jāatklāj Dieva
mīlestības nodoms. Tev vienmēr jāizturas ar cieņu pret saviem
līdzstrādniekiem.
Kas kalpo Kristum, tas tikai izpilda savu pienākumu, atklājot pret
visiem ar viņu saistītiem cilvēkiem Dieva Gara jaukās īpašības. Nedrīkst
atskanēt neviens īgns vai dusmīgs vārds, jo tādi izteicieni apvaino
Kristu un apkauno kristieša vārdu. Savaldīt pašam sevi ir daļa no tā
cilvēka pienākumiem, kas pieņēmis vadītāja posteni.
Kungs par Saviem darba biedriem izraudzījis cilvēcīgas būtnes. Tiem
jāīsteno dzīvē Viņa nodomi. Mirstot pie Golgatas krusta, Viņa
pazemošanās sasniedza kulminācijas punktu. Viņa glābjošais darbs
ierobežotajam cilvēka prātam nemaz nav aptverams. Par cilvēces glābšanai
pienestā upura pilnību kaut kāda nojauta ir vienīgi tiem, kas miruši
sev un kuru dzīve ar Kristu ir apslēpta Dievā.
Arī ikdienišķajā dzīvē mums jāseko Kristus priekšzīmei. Tad mūsu
reliģiskajā dzīvē ienāks miers, kas pārsniedz saprašanu. Mēs nedrīkstam
iesaistīties nekādos pasākumos, lai gūtu cilvēku uzslavu vai godu. Mēs
nedrīkstam izteikt nevienu vārdu un nedrīkstam darīt nevienu darbu, kas
pazeminātu citu cilvēku prātos Tā ideālo skaistumu, Kas pie krusta
nomira kauna pilnā nāvē, lai nopirktu tiesības glābt Savus ienaidniekus.
- Vēstule 196. 1901.g. 18.sept., kādam Senthelēnas sanatorijas
pārvaldniekam.
[271]
